Londona. Pilna pilsētas vēsture - стр. 27
1100. gada 2. augustā Vilhelms Sarkanais nomira medībās ‑Ņūforestā. Viņa nāves apstākļi ir neskaidri, bet saskaņā ar oficiālo versiju karali nogalināja bulta, ko izšāva Valters Tirels, kāda pikardiešu bruņinieka dēls, kurš bija ieceļojis Anglijā normāņu iebrukuma laikā. Tīrels it kā kļūdījās, izšaujot nepareizo šāvienu, taču nevar izslēgt, ka tajā bija sazvērestība. "Karaļa medībās pavadīja vairāki vīri, kuri medību laikā no viņa atdalījās medījuma pakaļdzīšanās laikā. Karalis palika kopā ar Tīrellu. Saule jau rietēja, kad Viljams izvilka loku un raidīja bultiņu, kas viegli ievainoja viņa priekšā skrējušo briedi, kurš turpināja skriet, un karalis metās tam pakaļ… Tajā brīdī Valters nolēma nogalināt vēl vienu briedi. Ak, žēlsirdīgais Dievs! Valtera raidītā bulta cauršāva karaļa krūtīs! Ievainotais karalis neizdeva ne skaņas, bet salauza bultas kātu, kas viņam trāpīja ārā no ķermeņa, un tas paātrināja viņa nāvi. Valters nekavējoties pieskrēja pie karaļa, taču viņš jau bija miris. Viņš uzkāpa uz zirga un metās galopā prom. Neviens viņu nesekoja; daži palīdzēja Valteram aizbēgt no valsts, bet citi viņu žēlojās." .
Tarels netika saukts pie atbildības, lai gan karaļa nāve (lai arī nejauša) attaisnoja tiesas prāvu. Viljama jaunākais brālis Henrijs, kurš bija piedalījies neveiksmīgajās medībās, nekavējoties steidzās uz Vinčesteru, lai ieņemtu karaļa kasi. Jau 5. augustā Londonā notika viņa kronēšana. "Ceturtajā dienā pēc brāļa nāves," Vilhelms no Malmesberijas precizē ar acīmredzamu neapmierinātību.
Vecākais brālis Roberts Kortess tajā laikā atgriezās mājās no Pirmā krusta kara . Normandijā viņš ieradās 1101. gada sākumā un nekavējoties sāka gatavoties ieņemt Anglijas troni.
1101. gada 21. jūlijā Roberta armija piestāja pie Portsmutas. Londonai paveicās – Vinčestera joprojām bija galvaspilsēta, un Roberts devās turp. Pilsēta tika viegli ieņemta, taču tas neglāba to no izlaupīšanas – normāņi un franči, kas ieradās kopā ar Robertu, paņēma visu, kas ‑bija vērtīgs. Šoreiz Robertam Anglijā bija daudz mazāk atbalstītāju nekā 1088. gada sacelšanās laikā, taču Henrijs tomēr nebija pietiekami spēcīgs, lai izdzītu iebrucējus. Savukārt Roberts nespēja sekmīgi pārvietoties ārpus ieņemtā priekšpunkta, kura "sirds" bija Vinčestera. Brāļiem nācās vienoties. Apmaiņā pret to, ka Henrijs atteicās no visiem saviem īpašumiem Normandijā, izņemot Domfronu, kas bija dārgs viņa sirdij, un piekrita ikgadējam maksājumam trīs tūkstošu marku apmērā, Roberts atzina Henriku par likumīgu Anglijas karali.