Londona. Pilna pilsētas vēsture - стр. 26
Princis Viljams tika iesaukts par Rufusu, kas latīņu valodā nozīmē "sarkanais", vai nu matu krāsas, vai sarkanās sejas dēļ. Karaļa iekarotāja Roberta vecākais dēls ar iesauku Kurtgeuzs ("Īsās bikses") nebija piemērots, lai kļūtu par viņa pēcteci, jo viņš ar franču atbalstu bija paguvis 1078.-1079. gadā cīnīties pret savu tēvu. Pēc izlīgšanas 1080. gadā Vilhelms uzticēja dēlam Skotijas iekarošanu, taču Roberts neizmantoja iespēju reabilitēties. Viņš 1083. gadā devās uz Eiropu un atkal kļuva tuvs Francijas karalim Filipam I. Vilhelma otrais dēls Ričards nomira medībās, vēl tēvam dzīvam esot, tāpēc Vilhelma Sarkanā izvēle par viņa pēcteci bija pilnīgi loģiska. Turklāt runa bija par Anglijas troni, un Anglijā atšķirībā no Normandijas, Francijas un dažām citām Eiropas valstīm tronis tradicionāli tika mantots nevis pēc senjoritātes, bet gan pēc valdošā karaļa gribas (jāpiebilst, ka ar baltagemota piekrišanu, kura Vilhelma iekarotāja laikā, protams, nebija).
Vai Roberts Kortžs, kurš Normandiju bija mantojis ar prioritātes tiesībām, varēja palaist garām iespēju kļūt par Anglijas karali? Protams, ka nē. Viņš nesolīja uzticību savam jaunākajam brālim, un tādējādi 1087. gadā vienotā anglo-normāņu monarhija izjuka. Piparu šķelmei pievienoja fakts, ka daudziem angļu baroniem piederēja arī zemes īpašumi Normandijā, un viņiem nācās izdarīt sarežģītu izvēli, kas jebkurā gadījumā noveda pie zaudējumiem. 1088. gada sākumā liela angļu baronu grupa, ko vadīja Odo, Bejē bīskaps un viens no Vilhelma Uzvarētāja tuvākajiem līdzgaitniekiem, pārgāja pie Roberta, kurš nosūtīja papildu spēkus, lai tos atbalstītu. Nemiernieki nostiprinājās Ročesterā, ļoti tuvu Londonai.
Karš varēja ievilkties vēl ilgi, taču lielākā daļa angļu garīdzniecības un vienkāršās tautas palika uzticīga likumīgajam karalim Vilhelmam II, kurš neskopojās ar saviem solījumiem (jo īpaši viņš solīja samazināt nodokļus un atcelt medību ierobežojumus karaļa īpašumos) un izrādījās ļoti izlēmīgs karavadonis. Kad karaļa armija ieņēma Ročesteru, visi gaidīja, ka dumpīgie baroni tiks sodīti ar nāvi, jo Vilhelms Sarkanais bija skarbāka rakstura nekā viņa tēvs. Taču karalis pret dumpiniekiem izturējās pārsteidzoši maigi. Viņi visi saglabāja galvas uz pleciem, un tikai sacelšanās vadoņi – Bejē bīskaps un grāfs Roberts de Morteins, Vilhelma iekarotāja pusbrālis, zaudēja savas angļu muižas. Durhemas bīskapa Vilhelma de ‑Sentkalē piemērā karalis demonstrēja savu labsirdību (kuras viņam, atklāti sakot, nebija) – vispirms viņa angļu muižas tika konfiscētas un pēc tam atdotas ar visām iepriekšējām tiesībām. Vilhelms Sarkanais nepārprotami vadījās pēc noteikuma, ka neveiksme māca paklausību.
1088. gada pilsoņu karš Londonu tā arī nesasniedza, taču tā varbūtība bija ļoti liela. Papildus postījumiem, kas bija neizbēgami pretošanās gadījumā, pilsēta varēja zaudēt savu gandrīz metropoles statusu un iespēju tuvākajā nākotnē kļūt par pilntiesīgu Anglijas galvaspilsētu. Ja Roberts būtu uzvarējis, jaunā apvienotās valsts galvaspilsēta būtu varējusi kļūt Man , kur Roberts būtu juties labāk nekā Ročesterā vai Londonā.
Vilhelms nepildīja savus solījumus – viņa valdīšanas laikā ievērojami pieauga nodokļu slogs, tika pastiprināti sodi par medībām karaļa mežos, un piedotie dumpinieki ‑baroni tika smagi apkaunoti. Un vispār muižniecības loma viņa galmā tika reducēta līdz dalībai ceremonijās, reālas ietekmes baroniem nebija, jo visus jautājumus karalis risināja pats vai šaurā tuvāko padomnieku lokā. Visi šie apstākļi izraisīja jaunu sacelšanos, kas izcēlās 1095. gadā. Vilhelmam izdevās to apspiest, taču šoreiz viņš vairs nebija ceremoniāls ar dumpiniekiem, daudzi no viņiem sacēlās pret viņu otro reizi – dažus no viņiem sodīja ar nāvi, citus ieslodzīja cietumos, bet kopā ar tālo radinieku Vilhelmu d'Ee eksemplāri nokauti – papildus īpašumu konfiskācijai grāfs d'Ee tika apžilbināts un apskādēts.