Londona. Pilna pilsētas vēsture - стр. 25
P. S. Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc skarbajos viduslaikos daudzās Eiropas valstīs pilsētām bija pašpārvaldes privilēģija? Hanzas savienība apvienoja simt trīsdesmit pilsētas Ziemeļrietumeiropā. Londona un citas Anglijas pilsētas nebija šīs savienības dalībnieces, taču aktīvi sadarbojās ar to, un karalis Eduards III regulāri saņēma aizdevumus no Hanzas tirgotājiem. Kāpēc?
Tam ir divi iemesli. ‑Pirmkārt, pilsētas bija ļoti sarežģītas struktūras, un reti kurš karaļa ieceltais varēja tās efektīvi pārvaldīt pats. Vislabākos lēmumus varēja pieņemt tikai tie, kas labi pārzināja pilsētas dzīvi no iekšienes, nodarbojās ar amatniecību vai tirdzniecību. ‑Otrkārt, pilsētas bija lielākie nodokļu maksātāji. Kad karalis Henrijs V teica, ka Londona nodrošina trešdaļu zelta karaliskajā kasē, viņš pārspīlēja, bet ne par daudz. Vistai, kas dēj zelta olas, nepieciešama īpaša attieksme, tāpēc karaļi labprātāk neiejaucās sarežģītajā pilsētu pārvaldības mehānismā, lai netīšām ‑kaut ko nesabojātu un nezaudētu ienākumus. Viņi aprobežojās ar to, ka iecēla pilsētās uzraugus, kas pārstāvēja monarha personu, lai nodrošinātu, ka noteiktie ieņēmumi tiek pienācīgi izpildīti.
Vilhelma Sarkanā dēlu ķildas
Šķita, ka Normandijas iekarošana Anglijai un Londonai atnesīs ilgi gaidīto ilgstošo mieru. Ir interesanti lasīt par kariem hronikās un vēsturiskajos romānos, bet pamēģiniet iedomāties sevi kā londonieti, kas dzīvo nebeidzamo vikingu uzbrukumu laikā. Dzīve ritēja, likvidējot iepriekšējo uzbrukumu sekas un gaidot jaunus uzbrukumus. Nekādas stabilitātes, tikai nemiers. Nav vajadzības pieminēt, kādu kaitējumu uzbrukumi nodarīja tirdzniecībai – tas ir pietiekami skaidrs. Londona atradās krustcelēs tirdzniecības ceļiem no Skandināvijas, Baltijas, Atlantijas okeāna piekrastes un Centrāleiropas. Anglijā nebija izdevīgākas ostas ārējai tirdzniecībai, jo Londona bija viegli sasniedzama Francijai un Flandrijai, un arī Dānija nebija tālu.
Lai gūtu sirdsmieru, varat daudz ko upurēt. Piemēram, piekrītot maksāt lielākus nodokļus (iekarotājs ‑karalis, kuram ļoti vajadzēja naudu, saviem padotajiem uzlika trīs reizes lielākus nodokļus). Patiesībā londoniešiem paaugstinātie nodokļi kļuva par galvenajām nelabvēlīgajām normāņu iekarošanas sekām. Tomēr var pieņemt, ka londonieši ieguva vairāk nekā zaudēja. Jā, viņiem nācās maksāt vairāk naudas valsts kasē, bet viņiem nebija jāatjauno pilsēta ik pēc dažiem gadiem pēc kārtējā vikingu uzbrukuma. Karalis Vilhelms karoja karus ar nevaldāmajiem anglosakšiem vai frančiem ‑kaut kur tālu prom, un Londona dzīvoja mierā, un pilsētnieki vēlējās cerēt, ka tā būs vienmēr.
Taču tas tā nav.
1087. gada sākumā sešdesmit gadus vecais Viljams Aizkarotājs uzsāka kampaņu pret frančiem, kuri uzbruka Normandijas pierobežas apgabaliem. Viņš vēlējās nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – pakļaut savus nemierīgos kaimiņus un ieņemt savā īpašumā franču Veksēnu (šo apgabalu, kas kalpoja kā "atslēga" uz Parīzi, gan normāņu, gan franču valdnieki uzskatīja par savu. Kampaņas laikā tika ieņemta un nodedzināta Veksenas "galvaspilsēta" – franču pilsēta Mantā. Ugunsgrēka laikā Vilhelma zirgs paklupa un krita kopā ar jātnieku. Segla rags (priekšējā priekšgala izvirzījums) caurdūra karaļa vēderu. Brūce saasinājās, un aptuveni pēc sešiem mēnešiem (9. septembrī) vispārējs iekaisuma process noveda Vilhelmu līdz nāvei. Pirms nāves karalis par savu pēcteci iecēla trešo dēlu, arī vārdā Viljams.