Londona. Pilna pilsētas vēsture - стр. 19
Piektā nodaļa ‑Bastards iekarotājs
Tas nav šeit man vislabāk patīk
Prieks, kas nekad nevar izkūst,
Par nesteidzīgu klaiņošanu pa Londonas pilsētu,
Kur šādi pazīstami vārdi skatās lejup
Uz klaidoņa uz ielas,
No Cheapside, Cornhill un Fleet.
Trokšņainais, stumdošais, burzmainais pūlis,
Tirdzniecības un satiksmes troksnis skaļi,
Mulsina pārāk apjucis sajūtu
Un braukt ar tūkstoš atmiņām.
Valters Mācījās. Londonas pilsētā
Vilhelms, Normandijas hercoga Roberta II Lieliskā dēls, pazīstams arī kā "Velns" (pēc sava rakstura un darbiem), pirms izpelnījās goda iesauku "Iemācītājs", tika dēvēts par Vilhelmu ‑Dunduru. Vilhelma māte Herleva bija Roberta konkubīne. Roberts viņu neapprecēja, bet pirms došanās svētceļojumā uz svētvietām, no kura, starp citu, viņš neatgriezās, oficiāli atzina Vilhelmu par savu likumīgo mantinieku.
1042. gadā Edvardam, vecākajam Ētelreda Neprātīgā dēlam, izdevās atgūt Anglijas troni. Edvarda māte Emma bija paša Roberta Velna māsa. Kad 1013. gadā karalis Ētelreds mēģināja stāties pretī Svenam Vilkačubārdam, viņa aizveda Edvardu un viņa jaunāko brāli Alfrēdu uz Normandiju.
Knuda stāvoklis bija diezgan nestabils. Lai gan anglosakšu augstmaņi viņu oficiāli atzina, viņš varēja paļauties tikai uz saviem vikingiem. Ja Roberts būtu nolēmis stāties pretī Knudam (un šāda iespēja bija diezgan liela), joprojām nav zināms, vai dānim būtu izdevies noturēties tronī. Lai atvairītu normāņu draudus, Knuds 1017. gadā šķīrās no savas pirmās sievas un apprecējās ar Emmu, kura viņam dzemdēja dēlu Hardeknudu. Šī laulība padarīja Normandiju ja ne draudzīgu, tad vismaz neitrālu pret Knudu.
Knudam bija divi dēli – Harolds un Svens – no viņa pirmās sievas Elfgifas, Nortumbrijas ealdormaņa meitas. Svens, kurš vēlāk kļuva par Norvēģijas karali, mūsu stāstā nav iesaistīts, mums ir svarīgs Harolds, kurš kādu laiku ieņēma Anglijas troni. Daži hronisti Elfgifu dēvē drīzāk par konkubīni, nevis Knuda likumīgo sievu. Iespējams, ka tas darīts tikai tādēļ, lai noniecinātu karaļa Harolda statusu, padarot viņu par uzurpatoru, taču nevar izslēgt, ka Knuds apprecēja Elfgifu saskaņā ar dāņu pagānu paražām.
Knuds, kurš nomira 1035. gadā, pasludināja Hardeknudu par savu mantinieku, taču tēva nāves brīdī viņš atradās Dānijā, bet Harolds – Anglijā, turklāt bija labvēlīgi noskaņots angļu muižnieku vidū, kuriem viņš bija uz pusi savējais. Tāpēc Harolds kļuva par karali. 1036. gadā Anglijā parādījās Etelreda Neprātīgā dēls Alfrēds, taču pret viņu izturējās ļoti nežēlīgi – viņu sagūstīja un izsita acis, tādējādi atņemot viņam iespēju ieņemt troni (saskaņā ar seno tradīciju akls cilvēks nevarēja būt valdnieks). Drīz pēc apstulbšanas Alfrēds nomira. Taču viņa vecākais brālis Edvards bija ‑dzīvs un joprojām sēdēja Normandijā, kas bija ļoti apdomīgi.
1040. gada sākumā Hardeknuds lielas armijas vadībā devās no Dānijas uz Angliju. Karš nenotika, jo karalis Harolds I 1040. gada 17. martā pēkšņi nomira. Šādas sakritības nav nejaušas. Nav skaidrs tikai viens – vai viņu nogalināja Hardeknuda aģenti, vai arī to izdarīja viņa tuvinieki, vēloties izvairīties no jauna kara ar vikingiem. Jebkurā gadījumā Hardeknuda (Edvarda pusbrālis) netraucēti piestāja Veseksā un ieņēma Anglijas troni.
Hardeknuds šausmināja savus padotos ar savu nežēlību un izpostīja tos ar augstiem nodokļiem. Kad 1041. gadā Vusteras iedzīvotāju skaits bija lielāks par karaļa nodokļu iekasētāju skaitu, Hardecknuds gandrīz sagrāva pilsētu līdz pamatiem. Hardeknudam nebija ne sievas, ne bērnu. Tajā pašā 1041. gadā viņš uzaicināja sev labvēlīgo Eduardu uz Angliju un padarīja viņu par savu līdzvaldnieku un mantinieku. Un gadu vēlāk Hardeknuds pēkšņi nomira mielasta laikā (par to var domāt jebko, bet koronera ziņojums nav mūsu rīcībā), un Edvards kļuva par Anglijas karali. Dānijas valdnieku ēra Anglijas tronī bija beigusies.