Londona. Pilna pilsētas vēsture - стр. 21
Pēc šīs kaujas vienīgais pretošanās centrs iebrucējiem bija Londona, kur par jauno karali tika pasludināts Edgars Etelings, Edmunda Dzelzsvilka mazdēls. Viljams mēģināja ieņemt dumpīgo pilsētu uzbrukumā, taču viņam tas neizdevās. Tad normāņi aplenca Londonu, un Viljams sāka sarunas ar Kenterberijas arhibīskapu Stigandu. Stigands, kurš savu karjeru sāka kā karaļa Knuda kapelāns, bija kā vējrādītājs – viņš labprāt griezās tur, kur pūta politiskais vējš. No kanonisko baznīcas tiesību viedokļa Stiganda arhibīskapa amats tika uzskatīts par nelikumīgu, jo viņš tika iecelts bez pāvesta piekrišanas un nebija saņēmis pāvesta ordināciju. Visticamāk, tieši šo apstākli Vilhelms izmantoja, lai pamudinātu Stigandu paklausīt. Pēc tam, kad arhibīskaps deva zvērestu Vilhelmam, pretošanās normāņiem mazinājās. Papildus Stigandam Vilhelma pretenzijas uz Anglijas kroni atzina arī karaliene Edīte, Edvarda Uzticētāja atraitne un Harolda II māsa.
Edvards Konfesors sūta Haroldu uz Normandiju. Gobelēns no Bejē. XI gadsimts
1066. gada decembrī normāņi ieņēma Londonu. Viņiem palīdzēja atbalstītāji no angļu muižnieku vidus, kas atvēra galvenos pilsētas vārtus. Londonas iedzīvotāji varonīgi pretojās, bet vai pilsētnieku milicija varēja stāties pretī kaujās rūdītai regulārai armijai? Runa bija ne tik daudz par karali Edgaru Etelingu, kurš būtībā bija vienaldzīgs pret londoniešiem, cik par identitāti, ko pilsētnieki bija izveidojuši pēdējo divu gadsimtu laikā. Saglabājot saikni ar pārējo Angliju, londonieši uzskatīja sevi par brīviem un neatkarīgiem, un Londona viņu acīs bija ‑kas vairāk par valsts galvaspilsētu un nozīmīgu tirdzniecības pilsētu – valsts valstī. "Anglija ir Londona, bet Londona nav Anglija," reiz teica ‑literatūrzinātnieks Džordžs Henrijs Lūiss, kuram patika eifēmizēt citus ar neparastiem izteikumiem.
1066. gada 25. decembrī Vilhelms tika kronēts vēl nepabeigtajā Vestminsteras abatijā. Kronēšana notika saskaņā ar anglosakšu rituāliem, taču tas nepalīdzēja jaunajam karalim kļūt savam angļu vidū. Viņš bija spiests pakļauties, un Viljams to ļoti labi saprata.
Tornis
Lai nostiprinātu savu varu, karalis Viljams visā Anglijā uzcēla pilis, kas kalpoja kā normāņu cietokšņi. Būvniecība bija vērienīga, jo šim nolūkam bija īpaši svarīgs lielums. Milzīgo piļu mērķis bija iedvest padotajiem bailes un bijību par karaļa nesalaužamo karaļa varu.
Londonas tornis izcēlās no citām Normandijas pilīm ar savu lielumu, kas nav pārsteidzoši, jo tas bija paredzēts karalim. Pils kompleksa nosaukumu ieguva Baltais tornis, kas tika nobaltināts XIII gadsimta pirmajā pusē, Henrija III laikā, līdz tam tas bija tikai tornis. Jāatzīst, ka balināšanas ideja bija brīnišķīga – baltais tornis neizskatās tik drūms un ‑nomācošs kā pelēkais. Patiesībā tas bija nevis tornis, bet gan vesela pils, kurā bez karaliskās ģimenes, galminiekiem un kalpotājiem varēja izvietot arī lielu garnizonu – drošība pirmkārt un galvenokārt.
Trīsdesmit sešus metrus garš, trīsdesmit divus metrus plats un trīsdesmit metrus augsts – tādi ir Baltā torņa izmēri, kas tika būvēts divdesmit gadu laikā, taču ar pārtraukumiem. Tas tika pabeigts līdz 1100. gadam, kad Viljams Iebaidītājs vairs nebija dzīvs. Vilhelma jaunākais dēls karalis Henrijs I izmantoja torni ne tikai kā karaļa rezidenci, bet arī kā cietumu, jo tajā bija pietiekami daudz vietas.