Londona. Pilna pilsētas vēsture - стр. 20
Karaļa Edvardu sauca par "apliecinātāju", jo viņš daudz vairāk uzmanības pievērsa reliģiskiem jautājumiem nekā valsts pārvaldes lietām, un ne velti viņa nozīmīgākais akts bija Vestminsteras abatijas dibināšana. Karaliskā vara Edvarda laikā bija ievērojami vājināta. Viņš centās pretoties grāfu spiedienam, taču nespēja tos savaldīt. Tomēr grāfiem neizdevās pilnībā pakļaut karali, tas bija pussavienojums. Visspēcīgākais no vietējiem valdniekiem bija Veseksas grāfs Godvīns, kuram izdevās pārliecināt karali apprecēt viņa meitu. Edvards tiešām apprecējās, taču ar sievu gultā nedzīvoja; leģenda vēsta, ka šis dievbijīgais karalis līdz mūža galam palika jaunavīgs.
Godvīns nomira 1053. gadā. Viņa īpašumus, kā arī karaļa pirmā padomnieka amatu mantoja viņa dēls Harolds, kurš drīz kļuva par līdzvaldnieku… Nē – īsts valsts valdnieks pie dievbijīga karaļa, kurš savas dienas pavadīja lūgšanās un gavēnī. Nav brīnums, ka 1066. gada janvārī pēc bezbērnu Edvarda nāves Vitenagemots par karali ievēlēja Haroldu, kurš kļuva par Haroldu II.
Taču ne viss noritēja gludi. Bija ‑daži īpaši apstākļi. Hercoga Vilhelma kapelāns Gijoms de Puatjē savā traktātā "Normandijas hercoga un Anglijas karaļa Vilhelma darbi" raksta, ka 1051. gadā, kad Veseksas Godvīns krita negodā un bija spiests doties trimdā, Edvards pasludināja Vilhelmu par savu mantinieku un 1064. gadā nosūtīja pie viņa Godvīna dēlu Haroldu, lai viņš kā ietekmīgākais Anglijas grāfs zvērētu uzticību troņa mantiniekam. Pa ceļam Haroldu sagūstīja grāfs Gijs de Pontjē, kura īpašumi atradās ‑La Manša piekrastē pie Sommas upes ietekas. Viljams atpirka Haroldu no gūsta, viņš deva uzticības zvērestu un devās uz Angliju.
Man ir grūti noticēt šim stāstam. Visticamāk, tas tika izdomāts, lai attaisnotu Vilhelma pretenzijas uz Anglijas troni. Lai gan, ja vadāmies no asinsradniecības likuma, mirušā karaļa brālēnam kā asinsradiniekam ir lielākas tiesības uz troni nekā karaļa svainim. Tomēr, kā mēdza teikt senatnē: "Tiesības, kas nav apstiprinātas ar zobenu, nav neviena viltus pensa vērtas". Tajā pašā laikā angļu hronisti raksta, ka Edvards pirms nāves par savu pēcteci nosaucis Haroldu, "mūsu mīļās sievas brāli, dārgu mūsu sirdīm".
"Pēkšņi starp mums [Normandijā] uzzināja, ka Anglija ir zaudējusi savu karali Eduardu un ka Harolds ir sagrābis viņa kroni. Pirms tauta, skumju pārņemta, bija atrisinājusi mantošanas jautājumu vēlēšanās, tajā pašā dienā, kad karalis tika apglabāts, šis nežēlīgais anglosakss, šis nodevējs, dažu draugu pasludināts, sagrāba troni, un Stīgands [Kenterberijas arhibīskaps], kuram pāvesta anatēma bija atņēmusi svēto amatu, viņu nepatiesi svaidīja. Vilhelms apspriedās ar saviem palīgiem un nolēma ar ieročiem atriebties par viņam nodarīto apvainojumu; neskatoties uz dažu pretinieku pretestību, kuri uzskatīja, ka šāds pasākums ir ļoti sarežģīts un pārsniedz Normandijas spēkus, viņš nolēma ar spēku atgūt mantojumu, kas viņam bija atņemts." .
1066. gada 28. septembrī Vilhelms ar septiņiem tūkstošiem karavīru izsēdās Anglijas piekrastē netālu no Pevensijas ciemata, no kurienes viņš devās uz Hastingu, kur gaidīja Haroldu, kurš Anglijas ziemeļos cīnījās ar norvēģiem. 14. oktobrī notika slavenā Hastingsas kauja, kurā normāņu karaspēks angļu karaspēkam nodarīja graujošu sakāvi. Karalis Harolds II mira.