Londona. Pilna pilsētas vēsture - стр. 18
1013. gadā vikingi atkal tuvojās Londonai, bet pilsēta atkal izturēja. Svens devās gājienā uz rietumiem, aiz Temzas, un tur apmetās nometnē. Spēku sadalījums acīmredzami nebija anglosakšu labā, tāpēc eldormans Etelmers un citi Anglijas rietumu provinču muižniecības pārstāvji zvērēja uzticību Svenam. "Un visa tauta atzina viņu [Svenu] par savu likumīgo valdnieku, pēc kā arī londonieši padevās viņam un deva ķīlniekus, jo baidījās no pilsētas iznīcināšanas".
Svenam nebija lemts ilgi priecāties par savu uzvaru – 1014. gadā viņš pēkšņi nomira (un pēkšņa valdnieku nāve vienmēr rada aizdomas), pēc tam izveidojās divvaldība. Dižciltīgo un garīdznieku sapulce, ko sauca par Witenagemot, par karali ievēlēja Etelrēdu, bet dāņi par Svena mantinieku pasludināja viņa dēlu Knudu.
Karalis Ētelreds II nomira Londonā 1016. gada 23. aprīlī. Vitenagemots par karali pasludināja Edmundu, Etelreda otro dēlu, ko iesauca par Dzelzsbārdi par viņa nelokāmo pretošanos dāņiem. "Viņš varonīgi aizstāvēja savu karalisti visu viņam atvēlēto laiku," raksta hronists. Bet Londonai jau tuvojās Knuds, kurš 7. maijā aplenca pilsētu. Londona nepadevās. Būdams spiests atcelt vienu aplenkumu, Knuds drīz vien uzsāka vēl vienu un arī neveiksmīgi. Taču galu galā Londonas liktenis tika izšķirts no viņa. Tā paša gada septembra vidū pie Ešingtonas kalna Eseksā notika kauja starp angļiem un dāņiem, kurā pēdējie guva uzvaru. "Knuds guva uzvaru un iekaroja visu Angliju," vēsta hronika.
Taču vēl ne visu – pēc vienošanās ar Edmundu Knuds saņēma zemes uz ziemeļiem no Temzas, bet karalistes dienvidu daļa tika atstāta Edmundam. Dāņi, protams, saņēma atlīdzību ne tikai no Edmunda, bet arī tieši no Londonas. Pilsēta ne tikai samaksāja dāņiem naudu, bet arī apņēmās nodrošināt viņus ar naktsmītni ziemai. Taču 1016. gada 30. novembrī Edmunds pēkšņi nomira (iespējams, ka viņu nogalināja Knuda aģenti), pēc kā Vitenagemots apdomīgi pasludināja Knudu par karali. Tā beidzās cīņa starp angļiem un vikingiem.
Vitenagemot
Valdnieka padomnieku institūcija, ko sauca par vitenagemot, kas nozīmē "gudro vīru sapulce", radās 7. gadsimtā. Tajā nebija nekā pārsteidzoša, jo ģermāņu ciltīm tautas sapulču tradīcija bija raksturīga kopš neatminamiem laikiem – visus svarīgos lēmumus ar padoto piekrišanu pieņēma vadoņi. Vitenagemotu bija daudz – līdz pat simts cilvēkiem, jo tajos piedalījās visi laicīgās un garīgās muižniecības pārstāvji. Vitenagemotu vissvarīgākā funkcija bija karaļa ievēlēšana, jo anglosakšu periodā vara netika automātiski mantota – jaunā valdnieka vara bija jāapstiprina muižniecībai. Vēlēšanas varēja notikt, neievērojot tradīcijas, kā tas bija gadījumā ar Svenu Forkbārdu, kuram 1013. gadā politisku iemeslu dēļ deva priekšroku "dzimtā anglosakšu karaļa" Etelreda II vietā.
Anglosakšu monarhs savu padomnieku ielenkumā. Miniatūra no Sešu grāmatu manuskripta. XI gadsimts
Atšķirībā no parlamenta, kas vienmēr pulcējās Londonā, Vitenagemots varēja sanākt jebkurā vietā – lai kur atrastos karalis. Nebija skaidru laika noteikumu – Witenagemot tikās vismaz reizi gadā un parasti pēc vajadzības. Kā izteicās viens vēsturnieks, "vitenagemots varēja darīt visu, izņemot pārvērst vīrieti sievietē". Tā tas arī bija. Tika uzskatīts, ka karalis vajadzības gadījumā apspriežas ar saviem padotajiem, taču faktiski neviens svarīgs lēmums nekad netika pieņemts bez vitenagemota piekrišanas. Cita starpā dižciltīgo padome bija augstākā tiesa karaļvalstī, kurā izskatīja īpaši svarīgus strīdus. Taču nevajag iztēlē zīmēt viduslaiku parlamentārās republikas tēlu. Angļu un saksu karaliste bija autokrātiska monarhija, kurā pirmajā vietā bija karaļa griba, un visam pārējam bija otršķirīga nozīme. Katrs no Witenagemot locekļiem bija atkarīgs no karaļa un augstu vērtēja viņa labvēlību, tāpēc šī Lielā karaliskā padome kopumā bija viņam lojāla.