Londona. Pilna pilsētas vēsture - стр. 17
Starp citu, Plantagenetu dinastijas karalis Ričards I, plašāk pazīstams kā Ričards Lauvas sirds, ir uzskatāms par ugunsdzēsības dienesta dibinātāju Londonā un visā Anglijā. Viņš 1189. gadā pavēlēja, ka ugunsgrēka gadījumā pie katras mājas jānovieto muca ar ūdeni, un lika saviem padotajiem palīdzēt kaimiņiem dzēst ugunsgrēkus.
978. gadā Londona uz īsu brīdi kļuva par karalistes galvaspilsētu. To bija noteicis karalis Etelreds II, iesaukts par Neprātīgo, kura valdīšanas sākums bija tajā gadā. Precīzāk, nevis pats desmit gadus vecais karalis, bet gan viņa māte, karaliene Elfrīta, kas darbojās kā regente sava nepilngadīgā dēla vietā. "Neprātīgais" – ļoti reti sastopama iesauka karalim, biežāk var sastapt "Trakais", taču tam Etelredam, kuru mēs pazīstam no hronikām, tā lieliski piestāvēja. Viņš bija nesaprātīgs – vieglprātīgs, tuvredzīgs un vājprātīgs. Londona palika galvaspilsēta līdz brīdim, kad Anglijā sāka valdīt dāņi – karalis Knuds, kurš troni ieņēma 1016. gadā, apmetās Vinčesterā.
Metropoles statuss ir ne tikai prestižs, bet arī spēcīgs stimuls attīstībai. Karaļa galms un ap to esošā muižniecība bija lielākie preču un pakalpojumu patērētāji (iespējams, nav nepieciešams tālāk attīstīt šo domu, jo tā jau ir skaidra).
Tas, ko tagad sauc par Londonas pilsētu, viduslaikos bija Londonas pilsēta, kuras platība bija mazāka par trim kvadrātkilometriem. Divpadsmitā gadsimta sākumā Londonā dzīvoja aptuveni astoņpadsmit tūkstoši cilvēku, bet tagad to ir vairāk nekā deviņi miljoni! Pilnīgi nesalīdzināmi skaitļi, vai ne?
Pilsēta tika sadalīta ‑rajonos, kurus vadīja vecākie: . Trīs reizes gadā, kā arī nepieciešamības gadījumā, pilsētā sanāca folkmot- tautas sapulce, lai lemtu svarīgus pilsētas dzīves jautājumus un pieņemtu tiesas lēmumus (taču pastāvēja arī pastāvīga tiesa, bez kuras neiztika). Tāpat kā citur, arī Londonā folkmots no vispārējas pilsoņu sapulces pakāpeniski pārtapa par muižnieku sapulci, taču jebkurā gadījumā tā klātbūtne piešķīra pilsētai republikāniskas iezīmes.
Nemierīgie dāņi uzvar.
Desmitā gadsimta beigās palielinājās vikingu uzbrukumu skaits. Dānijas karalis Svens Forkbārds iecerēja nevis laupīt, bet gan iekarot Angliju. Lielam mērķim bija nepieciešama liela armija, tāpēc Svens sev palīgā pieaicināja Norvēģijas karali Olafu Tryggvasonu un vairākus citus vikingu vadoņus. 994. gadā vikingiem neizdevās ieņemt Londonu, taču viņi nepalika bez peļņas – karalis Etelreds II samaksāja sešpadsmit tūkstošus mārciņu sudraba un piešķīra dāņiem tiesības dzīvot un tirgoties Anglijas pilsētās. Neprātīgais karalis uzskatīja, ka labāk ir atpirkt laupītājus, nekā tērēt to pašu naudu robežu apsardzei. Nav zināms, vai tajos laikos pastāvēja sakāmvārds: "Kad vista pārstāj dēt, viņu sūta uz katlu," bet kaut kas līdzīgs droši vien bija taisnība. Dāņu tirgotāju klātbūtne angļu pilsētās Etelredam šķita papildu miera garantija – dāņi nekaitēs saviem tautiešiem. Tādējādi angļu pilsētas tika pārpludinātas ar dāņu spiegiem, un Svens angļu lietas pārzināja labāk nekā Etelreds.
Sapratis, ka dāņi nodara vairāk ļauna nekā laba, Etelreds veica radikālus pasākumus. 1002. gada 13. novembrī tika iznīcināti visi Anglijā dzīvojošie dāņi. Šis notikums hronikās iegāja kā "Svētā Briseja dienas slaktiņš". Protams, drīz vien Svens ieradās Anglijā un plānoja tur palikt līdz galīgajai uzvarai, taču 1005. gada briesmīgais bads (pēc hronista vārdiem, "nežēlīgākais no visiem zināmajiem") piespieda vikingus atgriezties. 1007. gadā Svens no Etelreda saņēma vēl vienu atkāpšanos trīsdesmit tūkstošu mārciņu sudraba (ar laiku viņa apetīte auga), pēc kuras viņš saņēma piecu gadu atelpu.