Londona. Pilna pilsētas vēsture - стр. 16
Lielo tirdzniecības pilsētu, tostarp Londonas, raksturīga iezīme bija plaši izplatītā pārtikas produktu aromatizētāju – dažādu garšvielu un piedevu – lietošana, kas lielākoties tika ievestas no tālienes un bija dārgas. Bet ko gan cilvēks sava prieka labad nedarītu, turklāt visas šīs piedevas ļoti palīdzēja gadījumos, kad ēdiens sāka "beigties" (šis Londonai raksturīgais izteiciens ir sinonīms vārdam "sabojāties"). Ja kāds nezina, pirmie elektriskie ledusskapji Londonā parādījās gandrīz vienlaicīgi ar Pirmā pasaules kara sākumu – bagātie oriģinālkrāti tos pasūtīja no Amerikas Savienotajām Valstīm.
Mūsdienās restorāni vilina klientus, apgalvojot, ka to ēdieni ir "gatavoti pēc senām, autentiskām receptēm", bet vai zinājāt, ka senatnē gaļai tika pievienota sāls? Gaļas ēdienus biežāk gatavoja no sālītas, nevis svaigas gaļas. Tāpēc atstāsim malā strīdus par seno autentiskumu… Un lūk, vēl viena lielo seno pilsētu kulinārijas iezīme – te liellopu gaļas vietā biežāk izmantoja teļa gaļu. Kāpēc? Tāpēc, ka teļus audzēt līdz pieauguša cilvēka augumam pilsētu šaurībā, izmantojot pirktās lopbarības barību, bija neizdevīgi.
Ir vispārzināms, ka konservus pirmo reizi izgatavoja Napoleona karu laikā, bet… Taču konservu prototips ir pastāvējis jau kopš neatminamiem laikiem, un tas tika pieminēts tikai nedaudz iepriekš. Pīrāgs ar pildījumu ir ne tikai ērtība, bet arī iespēja ilgāk saglabāt pildījumu maizes apvalkā. Dažreiz mīklas izstrādājumi kalpoja tikai kā apvalks un nekas cits. Augšējo garozu noņēma, pildījumu apēda, bet maizi izmeta, jo tā bija neēdama – apdegusi vai pārāk sausa.
Pilsētu mūri tika būvēti gadsimtiem ilgi, tāpēc viduslaiku pilsētas ne tik daudz paplašinājās, cik "blīvējās". Ne visi varēja atļauties dzīvot ārpus pilsētas mūriem, jo pat pilsētā ar mūriem un sargiem dzīvi nevarēja saukt par mierīgu. Bagātnieki varēja uzcelt nocietinātu rezidenci ‑kaut kur brīvā zemē un turēt sargus, zemnieki varēja apmesties ārpus mūra brīvās zemēs, bet lielākā daļa dzīvoja iekšienē, kur mājas burtiski turējās viena pie otras. Un gandrīz visas šīs mājas bija koka. Viena dzirkstele no krāsns varēja iznīcināt pilsētu.....
"[962. gadā] Londonā bija ļoti nāvējošs mēris un liels ugunsgrēks," vēsta hronists. – Svētā Pāvila katedrāle nodega, un tajā pašā gadā to sāka celt no jauna". "Nāvējošais mēris" bija mēris, ko uz salu atveda vai nu tirgotāji, vai vikingi. Tā bija atbalss pandēmijai, kas uzliesmoja 6. gadsimta otrajā pusē un tika saukta par "Justiniāna mēri", jo sākās Bizantijas imperatora Justiniāna I valdīšanas laikā. Divdesmit gadus vēlāk Londonā izcēlās vēl viens liels ugunsgrēks, taču saglabājušos dokumentos nav ziņu, ka būtu cietušas ‑kādas nozīmīgas ēkas. Var droši pieņemt, ka bez vietējiem ugunsgrēkiem tajos tālajos laikos nevarēja iztikt neviens ienaidnieka uzbrukums, jo aplenkuma laikā bija ierasts uz pilsētu šaut aizdedzinošas bultas, kas uzreiz aizņēma salmu jumtus vai vieglas koka konstrukcijas. Un vispār, kad senās hronikas runā par dāņiem, vārdi "izlaupīja" un "nodedzināja" parasti stāv kopā. Nedomājiet, ka vikingi bija īpaši nežēlīgi cilvēki. Pēc rakstura un uzvedības viņi neatšķīrās no tiem pašiem angļiem un sakšiem. Mājokļu dedzināšana bija iebiedējošs un ‑soda pasākums, kas spēcīgi iedarbojās uz civiliedzīvotājiem, mazinot vēlmi pretoties un pamudinot viņus maksāt izpirkuma maksu, tas ir viss.