Zvaigžņu kuģu desants: pilsonis - стр. 12
– Jā, kungs!
Es nezinu, kas ir sliktāk. Palikšana šeit tikai trijatā vai došanās ārā ar visiem septiņiem no mums, lai stātos pretī kukaiņiem. Bapoto sadalīja mūs divās vienībās. Otrās vienības komandieris ir Prohorovs. Viņš un divi citi devās pa labi. Mēs četri sapulcējāmies pa kreisi. Es piegāju pie mūsu pagaidu komandiera.
– Sergej, ko mēs darām?
– Es nezinu, ko, pie velna, mēs darām. Vētra. Labi, vīri, iesim pa divi. Es un Toms ejam pirmie, jūs, puiši, metru aiz muguras un vērojiet debesis un sānus. Labi. Izejam.
Es negribēju iet pirmais. Velns tevi, Sergej. Ar moritu uz pleca es virzījos uz priekšu.
Otra komanda bija pazudusi no redzesloka. Viņi droši vien bija iekrituši tranšejā. Šādu tranšeju bīstamība bija tāda, ka tās bija līdzīgas tai, no kuras mēs nācām. No tālienes mēs to nevarējām saskatīt, bet piecdesmit metru attālumā varēja būt pagrieziens un ieplaka, kur atradās pagaidu lazarete, komandpunkts vai arsenāls. Šeit ir vajadzīgs vesels čūts, tas ir, piecas reizes vairāk karavīru. Tā, ka daži iet gar tranšejām, lielākā daļa blakus uz zemes. Bet mēs darīsim, ko spēsim.
– Draudi no debesīm!
Es nokritu uz muguras, vēl pirms teikums bija beidzies. Seržants Pračeks mums burtiski bija ievingrinājis refleksus šādiem signāliem. Dažas sekundes vēlāk virs mums pārlidoja milzīgs zaļš radījums. Tikai pāris metru mūs šķīra no zirnekļa. Ar nesaprotamu skaņu vabole pazuda no redzesloka. Bet mūsu priekšā parādījās jauni. Gar tranšeju uz mums tuvojās trīs zirnekļveidīgie karavīri. Divi no tiem skraidīja pa zemi, bet pēdējais, tas, kas atradās centrā, bija ar visām ķepām uzrāpies uz tranšejas malām un bija nolaidis vēderu un žokli uz leju. Viņi nav tik stulbi. Viņš ir izdomājis, kā mūs izvilkt ārā.
– Kāds viltīgs radījums!
Prohorovs man piekrita. Uzlēkusi uz ceļgala, es atklāju uguni. Vabole, kas ar seju mēģināja sasniegt tranšejas dibenu, nokrita, aizšķērsojot mums ceļu. Acīmredzot lode trāpīja nervu sistēmā. Prohorovs un viņa zēni nogalināja vēl divus. Mēs visi skatījāmies viens uz otru apstulbušām acīm. Pārāk daudz notikumu vienā stundā.
Mēs turpinājām virzīties gar tranšejām vēl gandrīz pusstundu. Ik pa brīdim kaut kur pa labi aiz mums bija dzirdama šāvienu šāviena. Acīmredzot mēs bijām krietni priekšā Bapoto un pārējiem. Mēs vairs neredzējām nekādus kukaiņus, un līķu bija arvien mazāk un mazāk. Tikai uz grīdas bija savādi netīrumi, kas sajaukušies ar zemi.
– Turpat priekšā ir kāds zars, tur noteikti ir kāds padziļinājums. Ko mēs darīsim?
– Ejam uz priekšu, kāds muļķīgs jautājums, tikai jūs divi ejiet blakus tranšejai.
– Ko darīt ar zirnekļiem?
– Velns, es par viņiem visu aizmirsu. Tad mēs ejam pa to pašu ceļu. Un līkumā es iesim pirmais, bet Toms pārbaudīs caurumu.
– Tas ir labs.
Izskatās, ka Prohorovs mēģina mani nogalināt. Ja tā ir tikpat dziļa un plaša kā ieeja tehniskajos gaiteņos, es esmu miris. Desmit vaboles varētu ietilpt šādā spilventiņā. Manas sliktās domas netraucēja virzīties uz priekšu. Soli pa solim tuvojos pagriezienam uz nezināmo.
Sergejs un es apstājāmies vienlaikus. Viņš paklanījās pie ieejas un devās līkuma virzienā. Viņš piespieda muguru pie tranšejas sienas un ievirzīja automātiskās šautenes korpusu nezināmajā ejā. Kādā brīdī Sergeja acis paplašinājās, un viņa šautenes purns sāka kustēties. Sagaidījis, kamēr Prohorovs sastingst tieši ieejas priekšā, es uzmanīgi ieskatījos ejā. Mana biedra reakcija uzreiz kļuva skaidra. Samērā plašajā un dziļā padziļinājumā gulēja milzīga vaboles ķermenis. Tas vien aizņēma visu pieejamo telpu. Izkraušanas kuģa lieluma, matēti melnā krāsā, apakšā atradās "tankkuģis". Es turpināju bailīgi raudzīties milža mugurā. Atceroties visu, ko par to stāstīja mācībās.