Zvaigžņu kuģu desants: pilsonis - стр. 11
– Gatavojies! Mēs dodamies divatā. Pirmie divi skatās uz priekšu, pārējie – uz augšu un uz sāniem. Neaiztiepieties, šaujiet taisni. Mazāk domāt, vairāk darīt. Iesim!
Bapoto strauji atver durvis, un divi puiši izskrien virspusē.
– Aaah!
Tā, ka vienam no viņiem uzreiz četrās vietās iekoda milzīga kukaiņa nagi. Milzīgais zirneklis ar savu upuri aizskrēja dažus metrus no ieejas. Zirneklis pacēla virsū karavīra ķermeni un ar vienu vienkāršu kustību saplēsa to vairākos gabalos. Visi puiši, tāpat kā es, stāvēja tik stīvi, cik vien spēja, un skatījās uz vaboli, kas bija pagriezies pret mums. Arahnida karotājs – ienaidnieka galvenā vienība – slejas labu trīs metru augstumā, turklāt uz saliektām kājām. Tas pārvietojās uz četrām kājām, vēl divas bija izvirzītas sānos un. Tā milzīgie vertikālie žokļi atvērās, un tas izlaida pretīgu pīkstienu, metoties pret mums.
– Šausmīga uguns. Ko tu, piedauzies, te stāv! Uguns!
Bapotam to nebija jāsaka divreiz. Disciplīna ir tas, ko Federācijas armija prot iedvest. Komandas sinhronās kustībās pacēla šautenes, nedodot bugam nekādu iespēju. Es, šķiet, turpināju spiest sprūda sprūda poguni kā visi pārējie, pat tad, kad magazīna bija pilnīgi tukša.
– Pārlādē, ejam! Pasteidzieties, vai jūs domājat, ka viņš šeit bija vienīgais?!
Bapoto, rādīdams mums piemēru, pats pārlādēja savu ieroci. Lielais puisis sāka izvilkt nodalījumu ārā, turēdams aiz kakla.
– Ātri, mūsu puišiem vajadzīga palīdzība, ejiet augšā!
Mūsu pārrauga sitieni palīdzēja, tiklīdz bijām uzkāpuši virspusē, nebija laika domāt. Visur gulēja cilvēku un vaboļu ķermeņi. Zem kājām činkstēja čaulas. Mēs izskrējām uz nelielu laukumu, no kura veda vairākas ejas. Kaut kur netālu šaudīja MK1. Kreisajā un labajā pusē no koridora, pa kuru bijām nākuši, bija pacēlumi līdz pat ložmetēju pistoles. Izskatījās, ka to aprēķini vēl bija dzīvi. Tomēr priekšā bija divi tranšejas. Vīri tur varētu doties ne vairāk kā pa trijiem. Tranšeju dziļums šeit, pie ieejas tehniskajā koridorā, bija aptuveni trīs metri. Sienas un grīda bija veidotas no betona blokiem, lai tie nolādētie kukaiņi neizraktu bedres mūsu aizmugurē. Tālāk tranšejas bija mazākas, varbūt pusotra metra dziļumā. Tas mūs neglābtu no kukaiņiem, bet mēs varētu paslēpties no triecienviļņiem, ja araņķēni sāktu apšaudīt mūsu pozīcijas ar plazmu. Bapoto netērēja laiku velti un jau bija aizsūtījis dažus vīrus pārbaudīt ložmetēju nodalījumus virs tām. Pārējie izkārtojās puslokā ar izvilktiem ieročiem.
Nepagāja ilgs laiks, kamēr ieradās bugas. To nebija daudz, apmēram pieci. Būtnes pārvietojās tik ātri, ka nevarēja atšķirt, kur ir viens kukainis, bet kur vairāki skraida pēc kārtas. Mēs turpinājām šaut un turējāmies savās pozīcijās. Mēs bijām apmācīti to darīt – vieglāk ir sagaidīt kukaiņus aizsardzībā un tad virzīties uz priekšu. Mēs sākām darīt visu strikti pēc grāmatas. Mēs nošāvām visus, kas atradās mūsu darbības zonā, spēra trīs soļus uz priekšu. Tas ir, līdz apstājāmies pārdesmit metrus pirms ieejas tranšejās.
Kurjeri atgriezās un atnesa sliktas ziņas. Kājnieku ložmetējiem beidzas munīcija, un lai apgādes rota spētu viņiem piegādāt munīciju, tas nozīmē, ka vienam no mums jāpaliek šeit un jāapsargā ieeja.
– Suce! Labi, jūs četri, nē, apstājieties! Jūs trīs palieciet šeit, divi no jums paliek tranšejā aiz mums, pēdējais vēro debesis. Nesapinieties kopā, citādi jūs visi uzreiz nomirsit. Vai tas ir skaidrs?