Kaislīga izvēle vai līgava pēc pasūtījuma - стр. 18
«Vai viņam tiešām viss būs kārtībā?» – ES jautāju.
«Vai es atstātu viņu tur, riskējot būt atbildīgs par nelaimi?»
Adelfs mīļi pasmaidīja un aplika roku ap manu plecu. Viņā atgriezās viņa ierastā jautrība un atklātais smaids, es pieķēros viņiem un centos aizmirsties. Maigi pieskārieni, kratīšana, riteņu dārdoņa uz ietves – pasaule sašaurinājās līdz vienkāršām lietām, un es jutos labi. Es būtu tur sēdējis veselu mūžību, bet kariete apstājās un man bija jākāpj ārā.
Pilsēta gulēja. Apburtas laternas apgaismoja režģu žogus, divslīpju jumtus un slēģu logus. Vējš maigi čaukstēja zāli pagalmos; nekas cits netraucēja mieru. Es dziļi ievilku elpu, atceroties, cik ļoti man patika šī pilsētas daļa, vienkārša un mājīga.
«Ejam,» Adelfs čukstēja.
Es tik daudz reižu skatījos uz viņa divstāvu māju aiz zema žoga. Pat krēslā varēja atpazīt pinkaino krūmu siluetus un līkumoto taku pie ieejas. Uz logiem vienmēr bija balti aizkari, bet tagad tos slēpa žalūzijas. Man nekad nav bijusi iespēja viņu apciemot. Es skumji pasmaidīju: mans sapnis bija piepildījies, bet es nevarēju priecāties.
Vārti čīkstēja, mēs pielīdām līdz durvīm un atradāmies šaurajā gaitenī. Apburtie griesti apgaismoja dēļu sienas ar padziļinājumiem, kuros stāvēja vāzes. Uz pakaramā nejauši tika uzmests mētelis, un smiltis čīkstēja zem kājām.
«Piedod,» Adelfs samulsa, novilkdams manu apmetni, «istabene nāk tikai reizi pāris dienās.»
es pasmaidīju. Pie mājas vienmēr neapcirpti krūmi, neliels bardaks, ko radījis kāds sirdij dārgs vīrietis. Tik aizkustinoši.
– Tu esi izsalcis? Ejam.
Atstājis manas mantas pie ieejas, Adelfs veda mani uz ēdamistabu. Arī maza, pie tālākās sienas stāvēja bufete ar traukiem, uz galda krūze un puķu vāze, ap kuru ziedlapiņas. Atkal jauks bardaks.
Kamēr Adelfs kaut ko grabināja virtuvē, es savācu ziedlapiņas un iztaisnoju galdautu. Apslāpēti soļi, čīkstēja grīdas dēļi, dažreiz aiz loga klabēja pakavi – tas man atgādināja manas mājas un zudušo pasauli. Manam tēvam bija garšvielu veikals, un mēs dzīvojām otrajā stāvā. Un visas mūsu istabas bija mazas, māte tās dekorēja ar ziediem un bufetes ar traukiem. Vakaros aizmirstās grāmatas un krūzes nolikām atpakaļ savās vietās, un grīdas dēļi čīkstēja zem kājām. Cik sen tas bija, it kā ar mani tas nekad nebūtu noticis.
Mēs ar Adelfu ieturējām vakariņas ar trušu sautējumu, kur mēs varējām dakšiņas un nerūpējāmies par noteikumiem. Mani saistīja mājas vienkāršība, taču arī man radās bažas – Adelfs varētu vēlēties uzlabot savas finanses ar laulības palīdzību. Lai gan tam bija grūti noticēt: bufetē bija labs ārzemju porcelāns, sautējums bija garšots ar dārgām garšvielām, un Adelfs nebija īpaši sarūgtināts, kad mežģīņu galdautu notraipīja ar mērci. Ugunsgrēka drudzis padarīja ārstus bagātus, un mazā, nekoptā māja… viņš ir vientuļš cilvēks, kurš nepievērsa uzmanību. Īrētā kariete bija ērtāka: zirgi un kučieris nevarēja mūžīgi gaidīt, kad pacients saslims.
Padomājot, likās, ka es meklēju attaisnojumu, bet patiesībā man nebija slēpta motīva. Un mantojums nebija tik liels, lai tā dēļ viņš nozagtu līgavu no pilsētas pērkona negaisa.
Mana dvēsele jutās vieglāka. Adelfs atpogāja fraku un atraisīja kakla lakatu; mēs aizmirsām par pieklājību, it kā mēs būtu ģimene. Tā bija sveša, jauna doma, bet tā mani sasildīja. Es droši vien būtu gribējusi viņu saukt par savu vīru un palikt šajā mājā uz visiem laikiem, taču manas rūpes aptumšoja manus sapņus.