Kaislīga izvēle vai līgava pēc pasūtījuma - стр. 21
Es nolaidu acis, bet zem krekla krokām neko neredzēju. Viņa noslīdēja no pleca un atklāja vienu krūti. Vēl viens neaizmirstams sīkums ir sēdēt uz vīrieša, sajust viņa dabu, savu kailumu un brīvību.
Adelfs pacēla galvu un paskatījās vai nu uz sevi, vai uz audumu, kas mani paslēpa. Viņš skaidri atrada kaut ko interesantu un pavēra lūpas, asi izdvesa un sarauca pieri. Vairs neuzmanīgi viņš aizsedza sēžamvietas ar plaukstām un sāka tās lēnām, bet spēcīgi spiest, liekot man noliekties uz priekšu. Cietā miesa ieslīdēja starp manām kājām, Adelfs vaidēja, un es neuzdrošinājos atvilkt elpu un novērst uzmanību.
«Veronija… Veronija…» viņš elpoja, kustinot gurnus, un šņāca, glāstīdams manu vēderu, mīcot manas krūtis, atkal aizsedzot sēžamvietas. – Pats pamēģināsi?
Starp klusajām skaņām balss skanēja skaidri. Man bija jāsaliek prāts, lai saprastu, par ko ir runa.
– Vai tas ir atļauts? – jautāju un jutu, ka nosarku. Pirmo reizi kļuva skaidrs, ka viss notiks. Ne drīz, nav iespējams, bet tagad, un mana sirds sāka sisties no gaidīšanas un satraukuma.
«Ja tas liek jums justies labāk,» Adelfs īsi pasmējās un atkal pārvērtās par nepacietību, «atlieciet rokas uz matrača un atslābiniet vēderu.»
Es izdarīju, kā man lika, un noliecos uz priekšu, kamēr viņš steidzīgi pacēla kreklu. Kad veiklie pirksti glāstīja mani starp kājām, mani gurni kustējās paši no sevis. Manā prātā iešāvās doma par to, kā tas varēja notikt, bet tam nebija nozīmes. Vienkārši nesasaldējiet, vienkārši turpiniet viegli nospiest un paātrināt.
Adelfs joprojām pārtrauca, un pirksts atradās pie ieejas.
«Atslābsti,» viņš atkārtoja, balsī aizsmakusi no sajūsmas.
Tik burvīgam tonim nevarēja pretoties. Es gaidīju un jutu, ka viņš mani vēro, klusi piespiežot pirkstu un noņemot to. Jauki. Nevis kā citur, bet tomēr tas pats. Man aizrāvās elpa, kad Adelfs vēlreiz piespiedās un viņa pirksts ieslīdēja iekšā. Miesa šķīrās ar dzeloņu sāpēm, tas mani īpaši nesatrauca, mani mocīja tikai bailes, ka kļūs vēl sliktāk.
Es tam gatavojos, un svētlaime izgaisa. Adelfs vāji saspieda un atlaida pirkstu manī, ar īkšķi glāstīdams maigo tuberkulozi. Bauda sajaucās ar sāpēm un aizēnoja tās Adelfs palika otru roku zem krekla un noglāstīja viņa augšstilbu. Bija patīkami viņu sajust sevī, gribējās sagrozīt gurnus, bet bailes no mokām mani nelaida vaļā.
Es nodrebēju, kad Adelfs mani maigi pastiepa. Viņš paņēma laiku un sastinga, cenšoties sagādāt tikai baudu. Viņa kakla siltums aicināja, viņa nesaprata, kad piespieda tai lūpas un sāka to pēkšņi skūpstīt. Jo vairāk viņš spieda uz atsaucīgo bumbuli, jo vairāk viņš uzjundīja kaisli, un glāsti kļuva neregulāri. Adelfs izliekās, viņa izelpas pārvērtās vaidos.
Viņš uzlika mani uz muguras un gulēja man virsū, atbalstot mani uz elkoņiem. Skūpsts uz lūpām, kaislīgs, zvanošs, viņa krūtis piespiesta manējām, ātras kustības… labs līdz vājprātam. Adelfs nolaida vienu roku uz leju, un kaut kas lielāks par pirkstu piespieda ieeju.
– Tā tu to iedomājies? – viņš jautāja starp skūpstiem.
Es tikai pasmaidīju, lai netērētu laiku stāstu stāstīšanai. Nebija tā, kā likās: bildēs pāri apskāvās reti, bet mēs viens otru glāstījām ar lūpām un kļuvām par vienu.
Adelfs noglāstīja man starp kājām… ar šo. Es būtu pajautājis vārdu, bet es negribēju, lai mani novērstu mitrā miesa, kas kustējās un trāpīja saldajā vietā.