Kaislīga izvēle vai līgava pēc pasūtījuma - стр. 20
Pēkšņi Adelfs strauji novilka audumu no mana pleca, un samaņa atgriezās. Pārāk ātri, nebija pietiekami daudz vājuma un emociju.
«Pagaidi,» es ieelpoju un pagriezos.
Viņš sastinga un cieši satvēra apakšdelmus, it kā tik tikko varētu to izturēt. Sadriskātā elpošana, miglains skatiens un siltums bija tik aizraujoši, ka man sāka trīcēt rokas.
– Kas notika? – viņš čukstēja.
– Es arī to gribu.
Es pārbraucu ar pirkstiem pār viņa seju, aizvilku matus aiz ausīm un iezīmēju viņa lūpas. Adelfs šķita brīnišķīgs, bija grūti izvēlēties, ko tieši darīt. Viņš pagrieza galvu un pārklāja plaukstu ar mantkārīgiem skūpstiem. Viņa pacietība bija beigusies, bet Adelfs nogaidīja, un es izmantoju šo mirkli.
Manas rokas tik tikko varēja saliekties, un bija grūti atraisīt kakla lakatu. Adelfs pasmaidīja – es laikam izskatījos tikpat nepacietīga. It kā iekšā dega ugunskurs, kas patīkami dega un lika steigties, kaut ko darīt un nenosalt. Atpogājusi krekla augšējās pogas, paliku zem tā rokas un glāstīju, kustināju pirkstus, pētīju. Es nezināju, ko es daru un kāpēc, es vienkārši izbaudīju to.
Arī Adelfs, viņš bieži aizvēra acis un klusi vaidēja, un drīz vien sāka glāstīt manus apakšdelmus. Vai tas ir kaitīgi apzināti – tās pašas, ritmiskās kustības runāja par aizmirstību, un es par to biju sajūsmā. Mēs zaudējām sevi kaislībā, nodevāmies tai un inficējām viens otru.
Adelfs ilgi negaidīja un norāva kreklu. Un tad viņš mani apskāva un piespieda savu karsto muti pie manām lūpām, saspieda tās un iebāza savu mēli manā mutē. Pārliecinošs skūpsts, nepacietīgas roku kustības – it kā būtu nokļuvusi viesuļvētrā, neko nesapratu, vienkārši atbildēju un aizmirsu.
Adelfa cirkšņa cietība iespiedās viņa vēderā. Es saspiedu roku starp mums un iegrūdu biksēs, tad viņš saspringa un sastinga – man patika. Audums bija ceļā, mēs apskāvāmies, bet es joprojām kustināju pirkstus, es jau jutu cietos matiņus un samulsu, bet es nevarēju apstāties.
Skūpsti kļuva neregulāri, Adelfs saspieda lūpas, tad mēli, tad zodu. Es izstiepos, kad viņš spēcīgi saspieda manu sēžamvietu, nospiedās un sāka kustināt gurnus. Kaislība mūs nesaudzēja, tā padarīja mūs par neapdomīgiem radījumiem, kas tiecās pēc baudas. Adelfs pēkšņi atrāvās un ātri atraisīja bikšu pogas. Kāds stulbs instinkts lika man novērsties. Es apsēdos uz gultas un novilku bikses, es neuzdrošinājos darīt vairāk.
Sačaukstējis drēbes, Adelfs uzkāpa uz gultas un skaļi mani noskūpstīja. Kails, izskatīgs vīrietis ir tik tuvu, mans vīrietis, kuru tu vari samīļot. Es viņu apskāvu un noglāstīju muguru, nokāpu līdz viņa muguras lejasdaļai, bet neuzdrošinājos iet tālāk.
Adelfs atrāvās no lūpām un piespieda slapjo muti pie kakla. Skūpsti, mēle zīmēja rakstus uz ādas, krūtis kļuva pilnas – ķermenis kļuva par vienu pulsējošu punktu. Es sažņaudzu un atraisīju kājas, kamēr Adelfs pārbrauca ar rokām pār maniem pleciem, vidukli un sēžamvietu. Vairākas minūtes mēs bez prāta atkārtojām vienu un to pašu, izbaudot vājumu un viens otru.
Viņš apgūlās uz muguras un pievilka mani sev klāt. Pirms paspēju acis pamirkšķināt, es atrados augšā, augšstilbi iekšējie pieskārās viņa kailai ādai, un starp manām kājām… vēdera muskuļi raustījās, kad sapratu, ka sēžu tieši uz Adelfa cietās miesas. Viņa atspiedās pret mitrajām krokām, atgrūda tās, un pasaule apgriezās kājām gaisā. Aizspriedumi ir ļauni, jo tie mums atņēma tik intīmo prieku.