Trīs krūmos, neskaitot suni - стр. 16
Nākot tuvu, es mehāniski pievilku koka durvis, pārliecinājos, ka tās ir aizvērtas, steigšus pārbraucu pāri pie kupola un aizklīdu upes virzienā. Apsēdusies krastā aiz krūmiem, apviju rokas ap ceļgaliem un ļāvos melanholijai. Manas domas virpuļoja emociju virpulī: es nopūtos un vaidēju, prātīgi atkārtojot monologus un domājot par savu neveiksmi.
Pēkšņi man aiz muguras gurkstēja zars, tad atkal un atkal. Es ar bailēm paskatījos apkārt, atzīmējot, ka jau esmu pārāk ilgi nosēdējusies un man ir diezgan auksti. Un tieši tad, kad grasījos piecelties un iet, no šausmām biju cieši sakņojusies zemē.
Kāds milzīgs bluķis peldēja tieši no miglas man pretī. Figūra šķita vīrišķīga, taču tās gigantiskais izmērs viņu pārsteidza. Galvā bija kaut kas līdzīgs cepurei, un zem cepures… Es nevarēju redzēt seju, jo tās nebija. Kaut kāds ciets pelēks plankums. Ko tante runāja par Buhalova kunga spoku?
It kā no malas dzirdēju kādu čīkstam, bija grūti aptvert, ka īstenībā čīkstēju es. Es nekad agrāk nebiju čīkstējusi, tāpēc balss man likās pretīga un pārāk augsta.
Spoks, nesasniedzot mani pāris soļus, apstājās miris. Sāku krustoties un nez kāpēc kliedzu «Aleluja!», skatījos apkārt, meklējot kādu stiprāku nūju. Tad iekritu acīs uz dažām makšķerēm, kuras kāds bija uzstādījis mazliet uz sāniem. Divos lēcienos sasniedzis mērķi, es izvilku makšķeri no ūdens, pārsteigts par savu veiklību. Tūlīt noskanēja zvans, un es sāku šūpot savu jauniegūto ieroci, uzreiz sapinoties makšķerēšanas auklā.
– Hey, ko jūs darāt? – spoks piesardzīgi jautāja un tomēr izpeldēja no miglas. Kā ezis. Nez kāpēc viņam rokās bija arī makšķeres un spainis.
– Ko tu dari? Vai tu staigā, es domāju? Kas tu esi?
– Aleksandrs I. Ivanovičs. Masļenkovs. Es atnācu makšķerēt, un šeit tu kliedz. Es nobiedēju visas zivis. Kas tu esi?
– Aleksandrs Masļenkovs? Shuryayka? Vai Tu esi? Kas tev ar seju? – es atviegloti izelpoju, nezinot, smieties vai raudāt. Sākumā es vienkārši apsēdos uz zāles. Tā bija ļoti stulba situācija, un tad no otras krasta puses vairāki cilvēki ņipri virzījās uz mums, vicinot rokas. Acīmredzot makšķerniekus, kuru makšķeres es traucēju, piesaistīja mana čīkstēšana. Dīvaini, man likās, ka esmu šeit viens.
«Šis ir moskītu tīkls,» Šurjaka neizpratnē nomurmināja, novilkdama cepuri ar tīklu no galvas. Acīmredzot viņam uzdāvinājis vectēvs. – Es tevi neatceros. Maša?
– Glāša. Ejam prom no šejienes,“ es nervozi paraustu viņam aiz rokas, metot makšķeri uz sāniem un mēģinot atbrīvoties no makšķerauklas. „Tagad viņi mani sodīs par manas makšķeres sabojāšanu. Un reiz tu apjuki un atstāji biksītes uz āķa…