Trīs krūmos, neskaitot suni - стр. 15
Pārliecinājusi tantei, ka viss būs visaugstākajā līmenī, viņa pavadīja viņu līdz vārtiem, aizvēra tos ar aizbīdni un apmetās ar tēju lapenē. Ārā pamazām sāka satumst, un debesis raibināja slīpi rozā saulrieta josla. Dārzs reibinoši smaržoja pēc zaļumiem, kas jau bija pamodušies no vēsā pavasara, un es pēkšņi sajutos laimīga.
Es aizliedzu sev domāt par Mironu: ņemot vērā, ka viņam ir nauda, ko es noteikti zināju, viņš nepazudīs. Turklāt es nevaru viņu žēlot: viņš ne tikai mani maldināja, bet arī nonāca nepatīkamā situācijā.
Man niezēja rokas sastādīt viņa numuru, lai pastāstītu visu, ko par viņu domāju, bet pēc Ludkas pavēles es izslēdzu telefonu. Ludka teica, ka tas ir nepieciešams pasākums, lai lielie puiši nevarētu noteikt manu atrašanās vietu.
– Bez komunikācijas ar ārpasauli, protams, ir grūti, bet tas ir labi. «Atpūtīsimies no steigas un burzmas,» es teicu Kuzai, kurš ērti sēdēja man klēpī un ar prieku murrāja.
Katram gadījumam es atstāju Ludkai viņas tantes tālruņa numuru, jo studenti vai direktore mani varētu palaist garām. Galu galā sirdsapziņa mani tomēr nedaudz mocīja. Ja Mirons sāks meklēt savus dokumentus? Viņš atnāk uz skolu, sāk uzdot jautājumus… Nu ko? Es joprojām nevarēšu viņam atdot dokumentus, bet es vismaz nodošu lielo zēnu ziņu, lai esi uzmanīgs. Nu, vai arī viņš viņiem atdeva to, ko bija parādā.
«Tā esmu pati vainīga,» es nomurmināju ar atriebību, kas nāca no nekurienes, un kaķis atbildēja ar apstiprinošu «Ņau».
6 nodaļa
Nogaidījis vēl vienu stundu un pabeidzis ar vistām, pusdienoju ar kāpostu tīteņiem un atkal jutos skumji. Pēc daudz tējas dzeršanas, šūpošanās šūpuļtīklā un staigāšanas pa dārzu, es nolēmu pastaigāties pa ciematu.
Bija jau tumšs, un es cerēju, ka vietējie mani neatpazīs. Vismaz šodien nebija vēlmes sazināties ar ārpasauli.
Uzmetusi tantes vilnas jaku, nolēmu doties uz kapliču. Tā teikt, lai savām acīm ieraudzītu nezināma mākslas mecenāta iedibināto skaistumu. Garīgā atbalsta tuvums aicināja manu pārbaudījumu nogurušo dvēseli. Par laimi, pa ceļam nevienu nesatiku.
Šajā laikā ciems parasti vakariņoja, atpūšoties no ikdienas rūpēm un darbiem dārzā. Vietējie dzērāji jau bija ar seju iekrituši zālītē, viņu sievas skatījās seriālus, tāpēc gāju diezgan pārliecinoši. Šurajakas vectēva mājā dega gaisma un mirgoja ēnas, bet es negāju ciemos, nolemjot atstāt apsveikuma rituālu uz rītdienu.
Lēnām devos uz veikalu, atzīmējot, ka tas ir mainījies. Uz logiem ir restes un jautri aizkari. Uz lieveņa sēdēja neskaitāmi kaķi, īpaši izcēlās resns kaķis ar saplēstu ausi. Viņš gulēja nedaudz augstāk par pārējiem un laiski paskatījās uz mani, raustīdams ausi.
Uzmanīgi samīļojot huligānu, apstaigāju veikalu, krēslā apskatīdams neskaitāmās bļodas un kastes ar pārtiku. Nezināmā Kristīna manās acīs uzreiz nopelnīja bonusa punktus, jo es svēti ievēroju principu: pastāsti par savu attieksmi pret dzīvniekiem, un es pateikšu, kāds tu esi.
Kaķu tēmas pārņemta, nepamanīju, kā pa taciņu, kas veda cauri laukam, esmu nogājusi pietiekamu gabalu uz priekšu līdz upei. Parādījās kapliča, kas izpeldēja no vakara miglas un parādījās man visā savā skaistumā un varenībā. Tā atradās uzkalniņā: gāju tālāk pa slapjo zāli, priecīga, ka esmu uzvilkusi tantes gumijas zābakus.