Spoku sargs - стр. 25
Man izdevās pamanīt, kā no halāta platajām piedurknēm izlauzās liesma un metās man pretī.
– Sasodīts!
5. nodaļa
Liesma pieauga, tuvojoties man, tāpēc, kad es to cīnījos, tā jau bija tikpat liela kā mana galva. Viņam aizlidoja vēl vairākas burvestības, bet es vienkārši pielēcu malā un metos pretī burvjiem. Acīmredzot viņi no manis negaidīja tādu veiklību, tāpēc sākumā apmulsa un tad metās uz visām pusēm. Vecā sieviete, kura turpināja mocīt nelaimīgo sievieti, izrādījās tik draiska, ka, pacēlusi halāta malu, metās pēc saviem līdzdalībniekiem un drīz vien pazuda aiz kaimiņu mājām.
Šajā laikā burvestība pārstāja darboties, un sieviete smagi nokrita uz ceļa. Viņa alkatīgi elsās pēc gaisa un nevarēja elpot. Es nometos viņai blakus un palīdzēju viņai piecelties. Es viņai neko nejautāju, ļāvu viņai atvilkt elpu. Pēc pāris minūtēm viņa pati runāja.
– T-paldies. Viņi… es… Paldies,» viņa ar grūtībām runāja un svilpodama elpoja.
Acīmredzot, vecais vanags kaut ko sabojāja, kad viņa viņu nožņaudza ar maģisku netikumu. Es zināju par šo burvestību, jo bērnībā mani interesēja dažādas maģijas studijas. Toreiz, desmit gadu vecumā, nolēmu, ka noteikti iemācīšos radīt spokainus ieročus un bruņas.
– Paldies nevajag. Labāk nomierinies un atvelc elpu.
Pirmo reizi cieši paskatījos uz sievieti. Viņa bija apmēram trīsdesmit gadus veca, ar tumšu ādu un tumši brūnām acīm, gandrīz melnām. Viņa bija ģērbusies daudzslāņu krāsainā kleitā, uz krūtīm karājās rotaslietas un dažādi amuleti. Viņa uztvēra manu meklējošo skatienu un pamāja.
«Jā, es esmu čigāns,» viņa teica tādā tonī, it kā attaisnotos.
«Man vienalga,» es paraustīju plecus.
– Es redzu, ka tam nav nozīmes. Tu esi savādāka, pavisam cita,» viņa vērīgi ieskatījās manās acīs un smaidot pamāja. – Cits.
Es necentos noskaidrot, ko viņa ar to domā. Es neticēju zīlēšanai vai astroloģijai. Es neteikšu, ka man tā šķita vāvuļošana, bet tie neradīja pārliecību. Man tas bija tas pats, kas plūkt kumelīšu ziedlapiņas un gaidīt patiesu atbildi. Ja kādam tas palīdz, tad ļaujiet to izmantot – nespriedīšu, bet pats nekad nevērsīšos pie zīlniekiem. Vismaz tā es tagad domāju.
– Kur tu dzīvo? Es tevi pavadīšu. Pēkšņi viņi gaida aiz stūra,» es piecēlos un palīdzēju viņai piecelties.
– Nē, tev nevajag mani pavadīt. Es dzīvoju netālu, un šie nelieši bija tik nobijušies, ka neatgriezīsies,» viņa notīrīja netīrumus no kleitas apakšmalas un iztaisnojās.
– Esi uzmanīgs. Ja tavi mocītāji atkal parādīsies, tuvāko pāris stundu laikā es būšu Lepotā,» es brīdināju.
– Ej ej. Jūsu pavadonis jau ir noguris no satraukuma. Vēl tikai nedaudz, un viņa pati atnāks šurp skriet,» viņa pamāja ar galvu un traucās uz rosīgo šoseju, kas bija redzama starp mājām.
Es viņai nejautāju, kā viņa zināja par savu pavadoni. Un tāpēc bija skaidrs, ka viens uz šādiem restorāniem neiet.
Es steidzos uz restorānu un tikko biju iegājusi, kad Lisa man pamāja ar roku, sēžot pie galdiņa pie loga.
– Beidzot es biju tik noraizējies. Es jau domāju iet tev palīdzēt,» viņa teica, kad es apsēdos pretī.
– Palīdzībai? Un kā jūs varētu man palīdzēt? – pasmaidīja un paņēma ēdienkarti, kuru pieklājīgais viesmīlis pasniedza man.
– Tev nevajadzētu smieties. Vai esat aizmirsis, ka es varu izveidot dunci? – viņa pusbalsī jautāja.