Spoku sargs - стр. 26

– Nē, neesmu aizmirsis. Bet jums joprojām ir jāzina, kā lietot dunci. Citādi tam nav jēgas.

«Es to varu,» viņa lepojās.

– Jā? Un kas tevi mācīja? – man radās interese.

Man vienmēr šķitis, ka tādām trauslām romantiskām dabām kā Liza vislabāk ir kontrolēt augus vai gaisu, bet noteikti ne ieročus.

«Mans tēvs vienmēr gribēja, lai es varu pastāvēt par sevi, tāpēc kopš bērnības nodarbojos ar dažādām cīņas mākslām.

– Nopietni? Es pat nevarēju par to domāt. Izrādās, ka es par tevi zinu tik maz.

«Nu, iepazīsim viens otru labāk,» viņa teica, paņēma glāzi un pastiepa man roku.

– Iesim. Lūk, tuvākai paziņai,» es pasludināju, un mēs saskandinājām glāzes.

Vakars pagāja labi. Mēs daudz runājām un smējāmies. Tiesa, es centos viņu neielaist manas ģimenes problēmās, bet viņa nejautāja.

Vakariņas bija lieliskas. Īpaši zivis, kas pagatavotas uz oglēm. Pasūtot apzināti neskatījos uz cenām, lai varētu pasūtīt tieši to, ko vēlos, nevis lētāk. Pēc nemitīgās taupīšanas gribējās vismaz uz vakaru atpūsties un baudīt ēdienu un patīkamu kompāniju.

Kad atnesa čeku, izlikos, ka viss kārtībā, lai gan gandrīz uzvārījos no sašutuma. Sauja salātu, kas pagatavoti no kaut kādiem nokaltušiem augiem, kaulainas zivis, izturēts kūkas gabals un skābs vīns, man izmaksāja trīsdesmit rubļus. Trīsdesmit!

Es gribēju aiziet pie pavāra, satvert viņu aiz kakla un aizvest uz studentu ēdnīcu, lai parādītu, cik ēdienam ir jāmaksā. Tomēr viņu izglāba Lizas klātbūtne.

Ilgi izelpojot un pasmaidot, samaksāju viesmīlim un pat iedevu viņam pāris rubļus virsū. Arī viesmīlis izlikās, ka viss ir kārtībā, taču viņu laikam kaitināja tas, ka saņēmis tik maz dzeramnaudas.

Es palīdzēju Lizai uzvilkt mēteli un mēs devāmies ārā. Debesis bija skaidras, tāpēc mēness un zvaigznes skatījās uz mums.

– Kāds pasakains skats! – viņa teica un piespiedās man pie rokas.

«Piekrītu,» es atbildēju un, ļāvusies pēkšņam impulsam, pieliecos un noskūpstīju viņu.

Liza sākumā bija pārsteigta, bet pēc tam sniedzās pretī un noskūpstīja mani. Mēs atrāvāmies viens no otra tikai tad, kad mums blakus apstājās taksometrs, čīkstot bremzes.

Glāsti turpinājās aizmugurējā sēdeklī, tāpēc pat nepamanījām, ka esam ieradušies, līdz taksometra vadītājs noklepojās. Samaksājuši, izkāpām no mašīnas un devāmies uz vārtiem sienā, kas ieskauj akadēmiju.

– Starp citu, tu man nepastāstīji par to, kas tur notika? – Liza atgādināja.

– Nekas īpašs. Huligāni uzbruka sievietei, – es viņam pamāju. Es negribēju viņu nobiedēt. Turklāt es pats nezināju, ar ko es saskaros.

– Huligāni? Tātad, ko jūs darījāt? – viņa ieinteresējās.

– Nekas. Viņš parādīja zobenu, un viņi aizbēga.

– Kā ar sievieti?

– Viss ir kārtībā. Es piedāvāju viņai braukt līdzi, bet viņa atteicās un teica, ka tu mani gaidi un, ja es nesteigšos, tu atnāksi skriet,» es pasmaidīju.

– Viņai bija taisnība. «Man bija bail par tevi,» viņa atzina.

Pievilku viņu sev klāt un noskūpstīju. Tad mēs sadevāmies rokās un gājām uz viņas māju. Apsargs atkal aizdomīgi paskatījās uz mani, taču ne tik naidīgi kā iepriekšējo reizi. Acīmredzot viņš sāka pierast.

Mēs vienojāmies, ka tiksimies rīt pēc skolas, un Liza skrēja mājās, un es devos uz kopmītni.

Nākamajā rītā es pamodos pirms modinātāja no telefona zvana.

«Sveika,» es miegainā balsī atbildēju.