Sniega gūstā - стр. 2
«Kinga kungs gribēja, lai jūs justos ērti un kā mājās,» Džordžs atbildēja, nepalaidot garām nevienu sitienu.
Viss bija pa vecam, līdz pat purpursarkanajai segai un plakātam.«Sniegbaltīte un septiņi rūķīši» uz sienas blakus kumodei.
– Tas ir jauki no viņa puses.
– Tava māte arī apstiprināja.
Šī istaba bija paredzēta jaunākajai manai versijai. Man tagad bija septiņpadsmit, un pēc divām nedēļām man paliks astoņpadsmit un es kļūšu pilngadīga. Šī istaba vairs nebija mana, taču tā joprojām izraisīja nostalģiju. Maigi izsakoties emocionāli. Viņa man atgādināja pagātni, manu tēvu… un visas labās atmiņas.
Bet tas bija arī rūgts atgādinājums par to, ko biju pazaudējis…
«Es varu pasniegt jums pusdienas jūsu istabā, ja jūs vēlaties to darīt.» Vakariņas ir septiņos, un līdz tam laikam gan tava māte, gan Kinga kungs būs mājās.
Džordžs bija prom, pirms es paspēju pamirkšķināt, atstājot mani vienu istabā, kas bija piepildīta ar atmiņām par manu pagātni. Es apsēdos uz gultas, nedaudz atsitoties uz mīkstā matrača.
Laikam aizmigu, to nemanot. Jo nākamreiz, kad atvēru acis, es biju saritinājusies gultas vidū, dreifējot starp nomodā un bezsamaņā esošo pasauli. Es lēnām izstaipījos, muskuļi protestējot. Tomēr tas bija labs sapnis. Tagad es jutos daudz labāk.
Apgriezusies gultā, es pagriezos pret logu un noelsos. Mana sirds dauzījās krūtīs, un es mēģināju piecelties sēdus, pieķērusi purpursarkano segu pie krūtīm, it kā tas varētu mani pasargāt.
Aizkari bija aizvērti un smagi, aizsedza saules gaismu, ienesa telpu tumsā. Pa aizkaru spraugu nāca vāja gaisma. Pietiekami, lai es varētu redzēt cilvēka ēnu.
– PVO…
Ēna attālinājās no loga, sperdama vēl vienu soli manas gultas virzienā.
2. NODAĻA
Sniegs
– Kas tu esi? Un kāpēc tu esi manā istabā? – es atcirtu.
«Sveiks, Snieg,» sacīja ēna, kuru mans uzliesmojums nemaz nesatrauca. Viņa balsij bija raupjš tembrs, it kā viņš būtu nepazīstams. Manām ausīm tas izklausījās rupji.
Manas plaušas paplašinājās un skāra krūtis. Man pār muguru pārskrēja bailes un es lēnām atkāpos.
– DŽORŽS!
Vīrietis pakratīja galvu.
– Viņš tevi nedzirdēs. Istaba ir skaņas izolācija.
– Es…
KAS?
Es izmisīgi paskatījos pa istabu, mēģinot atrast ieroci. Vai viņš bija iebrucējs? Kāds, kurš šeit strādāja? Ja tā, tad tas nebija labi!
«Ej ārā,» es nočukstēju.
Viņš pasmīnēja.
– Šīs ir manas mājas, Snov.
«Ja tu domā, ka vari…» es apklusu, kad viņa vārdi beidzot sasniedza manas gausās smadzenes. – Pagaidi, ko?
Viņš atvilka vienu no aizkariem, ielaižot istabā gaismu. Ēna vairs nebija ēna. Redzams vīrietis, vispirms viņa ķermenis… un tad seja.
Pirmais, ko pamanīju, bija tas, ka… viņš bija milzīgs. Viņš bija divreiz lielāks par manu augumu un svaru. Viņam bija plati pleci, melni džinsi apskāva viņa biezos augšstilbus, un melnā krekla materiāls apskāva viņa muskuļus kā otra āda.
Kopš iestājos meiteņu internātskolā, man nav bijusi saskarsme ar vīriešiem. Vīrieši vispār man palika noslēpums. Un šis? Viņš nepavisam nebija tāds, kādu es iedomājos vīrieti.
Mans skatiens iemirdzējās viņa sejā. Siltums izplatījās pa manu kaklu un vaigiem. Viņa seja bija… veidota. Tas ir vienīgais veids, kā es varētu viņu raksturot. Viņam bija maza bārda, kas lika viņam izskatīties vecākam.
Šajā iebrucējā bija kaut kas pazīstams.