Slepena koncentrācijas nometne - стр. 19

* * *

Martiņoks tiešām īsā laikā vienojās ar priekšniecību – atlika vien uzrādīt personu apliecinošu dokumentu ar uzrakstu «Smersh».

«Vai jūs uz visiem laikiem aizvedīsit mūsu cīnītāju vai atvedīsit viņu atpakaļ?» – vaicāja varas iestādes.

– Un tā tas iznāks! – Semjons jautri atbildēja. «Ko darīt, ja mums viņa tik ļoti patīk, ka mēs vēlamies viņu paturēt kopā ar mums uz visiem laikiem.» Viņa ir nopietna meitene. Nu mēs arī esam nopietni. Tātad viss ir iespējams.

Uz šādiem vārdiem vadība tikai pamāja ar galvu, un ar to saruna arī beidzās.

– Pasūti! – Semjons teica Pavļinai. – Jūsu priekšniecībai nav nekas iebilstams. Tiesa, beidzot apraudājos. Viņš saka, ka mēs zaudējam tādu cīnītāju seržanta majora Pavļinas personā… aizmirsāt, kāds ir jūsu uzvārds?

– Skūpsts.

«Tas ir labs vārds,» atzinīgi sacīja Martiņoks. – Man patīk. Šāds uzvārds rada mieru. Miers, klusums un bez kara. It kā kāds kaut kur vakarā uz drupām spēlētu akordeonu.

– Ko tev liek domāt tavs paša uzvārds? – šoreiz Pavlina pasmaidīja atklātāk.

– Manējo? – Semjons nopūtās. – Domāju, ka mans uzvārds cēlies no vārda «martyn». Šis ir putns kā liela kaija. Šausmīgi kaitīgi un stulbi. Un arī ļauns. Tāpēc es negūstu nekādu prieku no sava uzvārda.

Tā, sarunādamies, viņi gāja pa pirmo Krakovas ielu, kur sastapās. Varētu teikt, ka iela bija neskarta; to gandrīz neietekmēja nesenie sprādzieni un artilērijas apšaude. Drīz viņi uzgāja lielu ēku ar lieliem stikla logiem.

«Šeit,» sacīja Martinoks, apstājoties. – Tam jābūt buržuāziskam tirdzniecības uzņēmumam. Pareizi, tā ir. Paskaties, aiz stikla pat ģērbies manekens. Nu, iesim iekšā, vai ne?

Tiklīdz viņi iegāja iekšā, pie viņiem uzreiz pieripojās mazs, plikpauriņš. Semjonam par pārsteigumu mazais cilvēciņš runāja krieviski, diezgan skaidri un pareizi.

– PAR! – mazais cilvēciņš iekliedzās tievā, spalgā balsī. – Panova, krievu virsnieki! Jūs izdarījāt pareizi, ieejot mūsu kriptā… mūsu veikalā! Visā Krakovā nav cita tāda veikala, par to varat būt droši. Ko kungi virsnieki grib no mums nopirkt? Vīriešu uzvalks? Dāmas kleita? Mums ir abi! Vislabākā kvalitāte! No Parīzes! Visu to labāko kungiem un dāmām! Jo jūs esat varoņi, un kas ar mums notiktu tagad, ja nebūtu jūs!

Pat Semjons bija nedaudz apmulsis par šādu vārdu straumi, un Pavlina bija pilnīgā neizpratnē. Tikmēr vīrietis turpināja kaut ko grabēt un pārmaiņus satvēra Semjona un Pavļinas rokas, mēģinot ievilkt tos dziļāk savā veikalā.

– Tiešām tieši no Parīzes? – gaidījis brīdi, kad cilvēciņš uz sekundi klusēja, Semjons jautāja. – Kur ir Parīze un kur tava Krakova…

«Es redzu, ka virsnieks man netic?» – cilvēciņš uzmeta aizvainotu seju. – Nu, tad virsnieks var apskatīt preces savām acīm! Un virsniece arī. Un pat pielaikot to apģērbu, kas patiks kungiem! Ko viņi saka Krievijā? Viņi neprasa naudu par skatīšanos – tā šķiet?

«Tu tik labi runā krieviski…» Martynoks atzīmēja.

– Ak, tas ir atsevišķs un, ļaujiet man pastāstīt, skumjš stāsts! – mazais cilvēciņš pamāja ar roku, norādot, ka par šo tēmu tagad runāt nevēlas. – Tātad, ko jūs vēlētos iegādāties? Kaut kas priekš sevis? Dāmai?

«Dāmai,» Semjons neviļus pasmaidīja. – Kāda skaista kleita, tad mētelis vai lietusmētelis… nu, lai būtu silti, un tad…

Semjons apklusa un uzmeta kritisku skatienu Pavlinai, kas klusi stāvēja viņam blakus. Viņa bija ģērbusies visās kareivja drēbēs – garā mētelī, novalkāta cepure ar ausu aizbāžņiem, kājās viņai bija zābaki – lai arī ne brezents, bet hromēts, tomēr šāds tērps, pēc Semjona domām, izskatījās ļoti bēdīgi. Un – nav nozīmes, ņemot vērā uzdevumu, kas Pavļinai bija jāizpilda.