Slepena koncentrācijas nometne - стр. 18

«Es redzu,» Pavlina mierīgi sacīja. – Es vēlos uzzināt vairāk par savu lomu.

– Jā, loma patiesībā ir vienkārša – gan tava, gan mana. Es esmu dzīvespriecīgs padomju virsnieks, jūs esat mana jaunkundze. Es uzaicināju jūs uz restorānu. Parasta lieta. Sēžam, izliekamies, ka ejam, čakarējam un skatāmies. Un, tiklīdz mūsu klienti iziet no restorāna, mēs, nepamanīti, sekojam viņiem. Nepamanīti, tas ir ļoti svarīgi! Patiesībā viņiem pieķersies kāds cits mūsu cilvēks, un mēs ar tevi būsim it kā rezerves.

– Par ko? – jautāja Pavlina.

– Un tad, ka šo cilvēku var nojaust. Un, ja viņi to smaržo, viņi var mēģināt no tā atbrīvoties vai sajaukt pēdas. Tas ir, aizbēgt dažādos virzienos.

«Jā, es saprotu,» sacīja Pavlina.

«Tas ir brīnišķīgi,» atviegloti sacīja Semjons. «Pretējā gadījumā man būtu jāuzstāda gara un pamācoša runa.» Un tādas runas mani nogurdina. Tagad šeit ir lieta. Vai tu vari šaut?

– Uguns? – Pavlina pirmo reizi paskatījās uz Semjonu ar pārsteigtām acīm. – Uz kuru šaut?

«Principā,» atbildēja Semjons. – No pistoles.

– Jā es varu…

«Tas ir labi,» Semjons pasmaidīja. – Es nedomāju, ka mums būs jāšauj uz visām pusēm. Tas esmu es katram gadījumam… Nav zināms, kā viss varētu izvērsties. Tāpēc jautāju par šaušanu.

«Es saprotu,» Pavlina atbildēja.

– Un tad man ir vēl viens jautājums. Vai tev ir kleita?

– Kāda kleita? – Pavlina neizpratnē jautāja.

– Skaisti. Civils,» Semjons paskaidroja.

– Par ko?

– Tad, ja jūs dodaties uz šo sasodīto restorānu savā seržanta formastērpā, tad tas atkal būs skumjš uzlauzts. Viss būs redzams, jo vai padomju veči, pat skaistas meitenes, iet uz poļu restorāniem? Redzi, viņi nestaigā. Bet, ja tu ģērbies šikā civilkleitā, tad tā ir pavisam cita lieta! Tad mūsu serenāde būs daudz patiesāka. Viss būs vienkārši un skaidri: restorānā ieradās jautrs virsnieks un viņa kundze. Turklāt kundze ir skaista poliete, nevis Sarkanās armijas virsseržants… Pierasta lieta! Nu kā ar kleitu?

«Man nav kleitas,» Pavlina neizpratnē teica. – Kāpēc man to vajag karā?

«Nu, ir dažādi kara veidi,» filozofiski atzīmēja Semjons. – Kā redzi, reizēm vajag civilkleitu… Tātad, tu saki, tev nav šikas kleitas.

– Nē…

– Nu nav problēmu! Mēs to saņemsim! Viņi saka, ka šeit ir vienkārši elpu aizraujoši buržuāziskie veikali. Mēs iesim tur. Bizness!

– Bet…

«Iztiksim bez «bet,» Semjons pasmaidīja. – Kāds ar to sakars visādiem «bet», ja jāpadara lietas? Labāk pasaki galveno – vai piekrīti mums palīdzēt?

«Jā,» Pavlina atbildēja, tikai nedaudz vilcinoties.

– Lieliski! – Semjons uzsita sev pa ceļgalu un piecēlās no dīvāna. – Tātad, tā. Tagad mēs ar jums ejam pie jūsu priekšnieka, tur es viņam pasaku pāris interesantus vārdus, pēc kuriem mēs ejam tieši uz buržuāzisko veikalu pēc jaunām drēbēm. Un mums viss būs labi un brīnišķīgi!

«Man nav naudas jaunām lietām,» Pavlina vilcinājās.

– Nu, tās ir tādas muļķības! – Semjons nevērīgi pamāja ar roku. – Man ir nauda. Un mūsu mīļie rubļi, un Polijas zloti!

– Bet…

– «Bet» atkal? – Semjons pasmīnēja. – Mēģināsim iztikt bez šī vārda. Labāk to aizstāt ar vārdu «must».

– Vai visi Smersh ir tik bagāti, vai tikai jūs? – meitene jautāja.

– Protams, tikai es! – Semjons pasmīnēja. – Visi pārējie ir pilnīgi tukšām galvām un klaidoņi. Jā, to jūs redzēsiet paši, kad viņus satiksiet! Briesmīgs skats! Nu kur ir tavi priekšnieki? Aizved mani pie viņa, es gribu viņam pateikt dažus maigus vārdus!