Slepena koncentrācijas nometne - стр. 16
Un meitenes kopā smējās – visas, izņemot vienu. Viņa tikai paskatījās uz Semjonu, un tas arī bija viss. Nu, viņai bija skatiens un acis! Tādas acis, ka Semjonu uzreiz pārņēma netīšas ilgas pēc dzimtenes – siltajiem piekrastes reģioniem, kur viņš nebija bijis daudzus gadus. Tā kā viņš vispirms devās aktīvajā dienestā, bet pēc tam nekavējoties devās uz karu, viņš nekad nav apmeklējis savu dzimteni. Un kas zina, vai viņš tur vēl kādreiz būs. Galu galā tas ir karš. Un karā tu vari mirt.
– Jā, tieši tā! – Semjons spēlēja kopā ar meitenēm. – Kurš no manis ir skaists? Tātad, klaidonis no tālās nomales… Bet tad visi citi mani cīņu biedri – tie, protams… Viņi ir smuki!
– Nu, iepazīstini mani! – viens čivinātājs jautri iesaucās.
«Tāpēc es atnācu,» Semjons pasmaidīja. «Bet es ievēroju, ka tu te nīkuļo bez vīrieša uzmanības.»
– Nu, mums vēl pietiek vīriešu uzmanības! – otra meitene izsmēja grimases. – Mēs vēlētos kaut ko uzticamāku. Tātad uz mūžu!
Semjons gribēja kaut ko atbildēt uz šo nepretenciozo meitenīgo joku, taču pārdomāja, jo viņam nebija laika jokiem. Trešdiena tuvojās nepielūdzami un nepielūdzami. Precīzāk, trešdienas vakarā.
«Patiesībā es droši vien nākšu pie tevis,» viņš teica, skatīdamies uz vecāko meiteni.
– Ak, ak, ak! – uzreiz ievilka vairākas jautras meitenīgas balsis. – Tātad, biedri leitnanta kungs, jūs nolēmāt uzreiz izspēlēt trumpjus! Pievērsiet uzmanību mūsu Pavlinai! Bet jūsu pūles ir veltīgas!
– Kāpēc tas tā ir? – jautāja Semjons.
– Jo mūsu Pavlina ir…
– Aizveries! – vecākā meitene, kuru viņi sauca par Pavļinu, īgni kliedza uz salauztajām jaunavām un mierīgi paskatījās uz Martynku. -Kas tu esi un ko tu gribi?
Likās, ka saruna jau no paša sākuma iegūst lietišķu formu, un Semjonam tas patika. Ar tādu meiteni kā viņa visādām pieejām nebija jēgas. Bija nepieciešams ar viņu runāt tieši un atklāti.
«Šeit,» sacīja Semjons un izvilka no krūšu kabatas sarkanu ID. – Es esmu no Smersh. Vai esat dzirdējuši šo vārdu?
– Oho! – aiz muguras šokēta iesaucās meitenes balss. – No Smersh! Nopietns puisis! Un mēs esam kā vienlīdzīgi!…
«Mums jārunā,» sacīja Semjons, pagriezies pret vecāko meiteni.
– Tieši ar mani? – viņa mierīgi jautāja, un Semjonam patika tāds mierīgums. Viņš pats bija daudzējādā ziņā nemierīgs un haotisks cilvēks, tāpēc ļoti augstu vērtēja mieru kādā citā. Piemēram, viņš cienīja savu komandieri Mazharinu galvenokārt par viņa pastāvīgo mieru.
«Jā, tieši ar tevi,» sacīja Semjons.
– Par ko? – meitene jautāja.
«Ne šeit,» Martiņoks atskatījās uz citām klusajām meitenēm. – Kaut kur malā.
Meitene klusi piecēlās un mierīgi sāka skatīties uz Semjonu.
– Kas tas par biroju? – Semjons pamāja sargam.
«Saziņa,» vecākā meitene īsi paskaidroja. – Šifrēšana un atšifrēšana.
«Es redzu,» sacīja Semjons. – Nu, iesim iekšā. Meklēsim stūrīti sarunai.
«Mums ir stingra piekļuves sistēma,» sacīja meitene. – Viņi tevi nelaidīs cauri…
– Vai viņi mani nelaidīs cauri? – Martiņoks jautri brīnījās. – Viss kārtībā, mēs tiksim cauri! Tie nav tādi cietokšņi, kas tika ieņemti!
Viņš atskatījās uz apdullinātajām meitenēm, uzsmaidīja viņām un ironiskā tonī teica:
– Pagaidām esiet klāt, skaistās meitenes! Es gribētu ar jums parunāt ilgāk, jā – bizness. Un tāpēc es novēlu jums…
Un kopā ar vecāko meiteni viņš devās uz ieeju, kur rēgojās sargs. Neskatoties uz to, ka Semjons sargam uzdāvināja identifikācijas karti ar uzrakstu Smersh – vispirms garoza, bet pēc tam atlocītā veidā – sargs nevēlējās laist Semjonu cauri.