Sekss bez noteikumiem - стр. 16
Tā mēs pļāpājām, kad Timurs pēkšņi sastinga. Es uzreiz saspringu:
– Vai atkal kaut kas notika?
«Kāds piebrauca pie mājas,» viņš atbildēja.
Šausmās paskatījos pulkstenī un uzreiz nomierinājos, mūsu laiks bija tālu no gala. Viņa piecēlās un iegāja gaitenī:
– Turpini, es paskatīšos, kas tur ir.
Protams, es negribēju tikties ar savu priekšnieku, taču bija stulbi palikt trakam un satraukties par to. Vai varbūt tā ir Veronika Ivanovna, viņa jau ilgu laiku nevienu no mums nav biedējusi.
7. nodaļa
Stikla durvju priekšā apstājās indīgi zaļa sporta automašīna, kurai čīkstēja bremzes. Un iznāca vīrietis – nē, ne mūsu priekšnieks. Pārsteidzoši, ka apsargi viņu izlaida cauri.
Plaši smaidot, viņš pārlēca pāri kāpnēm, ielidoja mājā, skatījās uz mani un priecīgi kliedza:
– Kur ir Saška?! Steidzami vajadzīgs, dzīvības un nāves jautājums!
«Ak…» es spontāni paspēru soli atpakaļ. – Kas tu īsti esi?
– Es? – viņš ļoti patīkami pasmaidīja. – Lioka, brāli!
Tas izklausījās vienā vārdā – «Lyokha-brālis». Vai pat «lehobrat», kaut kas līdzīgs. Es paskatījos tuvāk. Viņš bija pāris gadus jaunāks par priekšnieku un savā ziņā līdzīgs. Precizēts pilnīgai izpratnei:
– Aleksejs… Dmitrijevičs?
– Nu… dažreiz tā ir. Tu esi kā mana mamma, godīgi! Dodiet man Sašku, tas ir dzīvības un nāves jautājums, es saku!
Viņš runāja ļoti skaļi, bet neizskatījās dusmīgs vai aizkaitināts. Kaut kā jautri sajūsmā. Es gatavojos:
– Aleksandrs Dmitrijevičs birojā. Tas nebūs ātrāk kā pēc stundas.
«Nē, mīļā,» viņš pakāpās uz priekšu, skatīdamies apkārt vai meklēdams pierādījumus maniem meliem. – Es nevaru iet uz biroju, velni mani pārtvers.
– Tāpēc piezvani viņam! – Es devu visredzamāko padomu.
Viņš saskrāpēja savus tumšos matus.
– Pa telefonu tas izklausīsies stulbi. Es gribēju viņu pārsteigt. Saškai noteikti ir numurs jebkurai gribošai meitenei… Kas tu te esi?
«Apkopēja,» es atzinu.
– Forši! Vai tu vari palīdzēt?
Es atkal atkāpos un atkal pacēlu rokas:
– Diez vai es esmu meitene, kas piekrīt visam, Aleksej Dmitrijevič!
– Lyokha! Brālis! – viņš iesaucās. – Ak, tur joprojām ir pavārs!
Un viņš ieskrēja virtuvē man garām. Viņš sastinga, skatīdamies uz Timuru, un viņš paskatījās uz viņu. Brālis Lyokha pamodās un neapmierināti pamāja ar galvu:
– Nē, tu neder. Pavisam. Tad tu! – viņš pagriezās pret mani, satvēra mani aiz elkoņa un metās pie letes, piespiežot mani apsēsties. – Cilvēki, es tagad visu paskaidrošu, un jūs klausieties un iedvesmojieties!
Un viņš sniedzās pēc griešanas dēļa un veikli izrāva gurķa šķēli tieši no Timura naža. Viņš, protams, kliedza:
– A! Kas tu esi?.. – Es laikam gribēju beigt ar lāstu, jo pat man to neļāva darīt. Bet es iekodu mēlē, jo «Ljoha-brālis» varētu izrādīties mūsu priekšnieka attāls radinieks.
Bet es nevarēju sevi savaldīt – es iestājos par savu biedru:
– Lūdzu, apstājieties, mēs esam klāt darbā!
«Ak,» viņš izsmejoši kliedza. – Vai Saška tevi tik ļoti apmācīja, ka baidies no visa? Lai viņš neskaita gurķu gabaliņus salātos, atpūties! Lai gan… – viņš domāja. – Saška ir bijis slims idiots kopš bērnības… varbūt viņš to atstāstīs. Labi, es novirzos. Tagad es visu paskaidrošu!
«Es nevaru sagaidīt,» es nervozi izdvesu.
– Cik šausmīga apkopēja, viņai nav spēka! – viņš man piemiedza ar aci. – Kāds ir tavs vārds?
«Karīna,» es biju spiests atbildēt un ātri piebildu: «Un tas ir Timurs.»