Rudmatainās meitenes piedzīvojumi - стр. 15
Es atbalstījos uz elkoņiem un mēģināju piecelties sēdus. Vereti nodrebēja un atvēra acis:
– Agneses kundze, apgulieties, jūs joprojām esat ļoti vāja!
«Vereti, es lūdzu, iesim bez dāmas, es domāju, ka šajā situācijā mēs varam viegli pārslēgties uz «tu». Un, lūdzu, pastāstiet man – kas notika? Kur mēs atrodamies un kas notika ar mūsu mājām? Un pats galvenais, kas notiek ar Kamilu?
– Kamils ir dzīvs un vesels, viņš drīz skries tevi sveikt. Apgulies ērti, es tevi pabarošu un pastāstīšu visu, ko zinu.
Vereti atnesa tasi aromātiska buljona, un, kamēr es to pamazām dzēru, viņa sāka stāstu.
Nākamajā rītā pēc manis arestēšanas ciemos ieradās Kamilla vecais draugs Fransuā. Viņš bija augsta ranga muižnieka brāļadēls.
Uzzinājis, kas noticis ar drauga māti, Fransuā nekavējoties devās pie tēvoča lūgt palīdzību. Mums ir jāciena tēvocis Fransuā, viņš nekavējoties piekrita. Cietuma apsargu vidū bija cilvēki, kuriem viņš savā laikā daudz palīdzēja. Fransuā sniedza viņiem roku un samaksāja vēl dažiem cilvēkiem.
«Es domāju, ka viņš deva daudz, daudz naudas,» domīgi sacīja Vereti.
Tad uzticami cilvēki no mūsu muižas Kamila un Fransuā priekšgalā veica šo pārdrošo bēgšanu. Birokrātiem viss tika noformēts kā bruņots uzbrukums.
Pēc tam, kad mani aizveda, Fransuā aizgāja, lai neradītu varas iestādēs aizdomas. Kamils un cilvēki, kas bija mums uzticīgi, devās uz nomaļu apmetni, kur mēs visi esam tagad. Vereti tālāk teica, ka pagaidām man informācijas pietiek. Pārējās detaļas uzzināšu vēlāk, bet tagad jāatpūšas un jāpieliek spēks.
Viņa noregulēja manus spilvenus un izgāja no istabas. Paldies, labie cilvēki, nodomāju un aizvēru acis.
Kad pamodos aiz loga jau bija tumšs. Jau no tālienes bija dzirdami kāda smiekli. Suns ierāvās.
Skaļi soļi tuvojas durvīm un tagad Kamilla stāv uz istabas sliekšņa un plaši smaida. Dārgais zēn, man šķita, ka šajā īsajā laikā viņš ir nobriedis un nobriedis.
– Mammu, es priecājos! Vai tev tagad ir labāk? Varbūt vēlies ēst vai atnest kādu klepus novārījumu?
Kamilla sēdēja uz manas gultas malas, saspieda man plaukstas, Dievs, cik es priecājos viņu redzēt!
– Paldies, draugs, nekas nav vajadzīgs. Ja jums tas nav grūti, tad labāk pastāstiet man, kāda veida vieta šī ir un kas notika ar mūsu māju?
Kamils pārcēlās uz krēslu un sāka stāstu.
Aiz kalnu grēdas ir diezgan liela ieleja. Šī vieta, kas ir aizsargāta no ārpasaules, ir droša nelielas apmetnes iedzīvotājiem, kas šeit jau sen ir apmetušies.
Zaļas gleznainas pļavas ar krāsainiem ziediem, strauja upe ar dzidru ūdeni, kalni,
«Mammu, šeit ir šausmīgi skaisti,» Kamilla ar sajūsmu sacīja.
Vietējie iedzīvotāji audzē aitas, kas cilvēkiem nodrošina gaļu un dziju apģērbu izgatavošanai. Šī dzija ir ļoti novērtēta un kalpo kā ienākumu avots cilvēkiem.
Bet galvenais, kas nes peļņu šajā apmetnē dzīvojošajiem cilvēkiem, ir zināms minerāls, kas tiek iegūts alās.
Šis minerāls kalpo kā avots zālēm, kas ir brīnumainas. Pateicoties viņam, daudzi ir izārstēti no briesmīgām un nopietnām slimībām.
Alas sniedzas tālu kalnos, un tikai šo vietu veclaiki zina ceļus un ejas šo kalnu sarežģītajos labirintos.
Alas un kalnu labirintus jau sen sargā milzīgas lidojošas čūskas – šiem pūķiem var pietuvoties tikai daži izredzētie.
Tāpēc tagad esam drošībā – cilvēki no pilsētas neriskēs parādīties šo kalnu tuvumā.