Pusnakts akadēmija. Dzimis pusnaktī - стр. 12
Bet es to atradīšu. Jo kopā un tikai kopā mēs esam stipri.
Taču, tiklīdz ar otru roku satvēru metāla stieņus, mani pēkšņi izmeta no vārtiem. Tika uzmests, ka, piezemējoties uz zāles vai taciņas, noteikti būtu palikuši zilumi.
Bet man paveicās. Brunete mīkstināja manu kritienu. Pats. Notriekusi viņu, es atradu mūs puķu dobē ar ieveidotu zāli. Pagriezusies pret viņu, viņa to atrada.
"Es tev teicu: jums ir nepieciešama piespēle, lai izietu pa vārtiem," Nirels pacēla galvu.
Tajā pašā laikā viņš ar abām rokām turēja mani aiz vidukļa.
Atlikusi plaukstas uz viņa krūtīm, lai būtu pēc iespējas tālāk no viņa sejas, viņa paskatījās apkārt. Tas mūs krietni atsvieda atpakaļ – kādus trīsdesmit metrus. Interesanti, vai šeit kaut kur var dabūt kāpnes?
Manās domās ielauzās puiša balss:
– Es saprotu, ka tu tagad esi dusmīgs.
Es biju patiesi pārsteigts.
–Vai es esmu dusmīgs? Jā, esmu nikns. Mamma mani šeit atstāja, un viņa nonāca ellē.
"Viņai, iespējams, tam bija iemesli." Esmu pārliecināts, ka, ja viņa varētu, viņa tevi šeit nepamestu.
Atkal pievilcis mani sev klāt, viņš pēkšņi ritēja man līdzi. Tagad es gulēju uz zāles, kas mani samulsināja un samulsināja, jo viņa seja atkal bija nepieņemami tuvu, un viņš karājās pār mani, atbalstot ķermeņa svaru rokās.
– Tu viņu pat nepazīsti! – es biju sašutusi, plosīdamies zem viņa.
Lai atbrīvotos, viņam nācās apgriezties uz sāniem un ar pūlēm no spītības noraut vienu roku no zemes. Tas bija vienīgais veids, kā es varēju aizripot un piecelties kājās.
Pēc tam students piecēlās.
– Vai mēs varam dabūt kāpnes? Vai augstas kāpnes?
Uzmanīgi apslāpēt nez no kurienes radušos mulsumu, vērīgāk aplūkoju apkārtējo apkārtni. Meklēju starp puķu dobēm, zāli, soliem un krūmiem kaut ko, ko varētu izmantot, lai izveidotu pacelšanas torni. Soliņi šim nolūkam nebija piemēroti: to metāla kājas bija iestrādātas celiņos.
– Ļoti maz ticams. Un pat ja akadēmijā kaut ko līdzīgu var atrast, neviens jums neko nedos. Ejam, es tevi aizvedīšu uz kopmītni. Līdz vakariņām vēl ir nedaudz laika, lai iekārtotos jaunajā vietā.
– Nirel… Tas ir tavs vārds, vai ne? – katram gadījumam noskaidroju un, saņēmusi pārliecinātu mājienu, turpināju: – Nirel, tev jāiet iekārtoties. Un man ir jāsaņem caurlaide. Kur es to varu dabūt?
– Tikai ar pirmkursnieku kuratoru. Un šim nolūkam jums jādodas uz hosteli.
Viņa lūpās parādījās izsmejošs smaids. Un tā es sapratu tā būtību. Lai iegūtu piespēli, man joprojām ir jādara tas, ko es tikko centos izvairīties.
"Esmu pārliecināts, ka jums šeit patiks," viņš mīkstināja, rādot, lai es dodos uz priekšu.
– Bet ne es.
Apstaigājot viņu plašā lokā, es ar neatkarīgu gaisu devos uz akadēmijai tuvāko divstāvu ēku. Tā arī celta no pelēka akmens. Zem naksnīgajām debesīm šķita tumšs un drūms.
"Pirmkursnieka ēka ir otrā pusē," viņi man pieklājīgi paziņoja, bet es tieši jutu, ka puisis tajā brīdī smejas.
Man personīgi nebija smiekli. Laiks neatgriezeniski izslīdēja caur pirkstiem, un, jo ilgāk gājām pa takām gar soliņiem un laternu stabiem, pakrītot zem koku ēnām ar apjomīgu lapotni, jo stiprāka manī kļuva pārliecība, ka nepaspēšu laikā.
Es nevarēšu pietuvoties mūsu nomas automašīnai, pirms mana mamma nav aizbraukusi.
–Tu arī esi pirmkursnieks? – jautāju, sānis skatīdamās uz savu gidu.