Pusnakts akadēmija. Dzimis pusnaktī - стр. 14
ES kļūdījos. Iekšā zināšanu kase atgādināja visparastāko bibliotēku, kādu es to iztēlojos. Protams, ne skolas, grāmatu šeit bija daudzkārt vairāk, bet tas nebija spiests līdz “neiespējami iziet cauri”.
Gar sienām bija glīti, vienādi skapji no gaiša koka, līdz pat griestiem. Viņi stāvēja iekšā zālē tā, ka veidoja bezgala stieptas rindas, kuru pašās beigās bija redzama tikai blāva tumsa.
Pa labi no ieejas, aiz garās letes, pa platu logu bija redzama ģērbtuve ar iegareniem grīdas pakaramiem ar desmitiem āķu. Un tieši mūsu priekšā atradās šaurs galds, aiz kura zem galda lampas blāvas gaismas atklājās barga vecāka dāma.
Viss šķita strikts: glītā sirmu matu bulciņa, izskats un gaiši pelēkā kleita, kuru es pamanīju tikai pēc tam, kad sieviete piecēlās.
– Astoņpadsmit gadus mūs vajā psiho, un mēs atnācām uz bibliotēku? – es biju neizpratnē, nodrebēdams zem gandrīz bezkrāsaino pelēko acu skatiena. – Ko tu te gribi atrast, mammu? Ceļvedis par tēmu “kā pareizi aprakt maniaka līķi”?
Mamma mēģināja mani apturēt:
– Neesiet sarkastisks un beidziet dusmoties.
– Bet tu neko nepaskaidro! Lai gan es solīju! – es sašutusi pacēlu balsi.
"Šeit nav pieņemts kliegt, mademoiselle," bibliotekāre bezkrāsaini ķērka.
Un man bija neatlaidīga vēlme no attāluma iedurt viņu ar nūju, lai pajautātu: "Vai viņa vispār ir dzīva?" Atbalss dēļ balss šķita citpasaulīga, it kā tāla un tajā pašā laikā trīsdimensionāla.
Pagriezies pret mani, vecāks mani cieši apskāva, saspiežot manus plecus. Un, kad viņa atrāvās, viņas skatiens atrada manas acis. Viņa skatījās uzmanīgi, caururbjoši, tieši, kā tikai viņa spēja.
Ja viņa tagad teiks, ka mēs tagad dzīvosim šeit, es viņai noteikti iekodīšu.
"Sally, man vienkārši šobrīd nav tik daudz laika, lai jums visu pastāstītu." Viens jautājums novedīs pie cita. Šī saruna nav uz vienu minūti,” viņa maigi pieskārās manam vaigam ar plaukstu. "Bet es gribu, lai tu zinātu, meita, ka es tevi ļoti mīlu." Viss, ko esmu darījis, daru un darīšu, ir tikai jūsu labā.
– Kāpēc mēs atnācām uz bibliotēku? – neatlaidīgi atkārtoju savu jautājumu, jo atbilde uz to bija visvienkāršākā.
Un vēl kaut kas viņam noteikti nesekos. Tikai viens vārds: informācija, grāmatas, rokasgrāmata. Par to, kā autonomi izdzīvot mežā veselu gadu, ja tevi dzenā maniaks.
Bet mana māte nespēja to iekļaut vienā vārdā:
– Jo šeit ir pāreja uz vietām, kur parastie cilvēki nevar nokļūt.
– Bet mēs taču esam vienkārši cilvēki!
Es kļuvu spītīgs. Viņa kļuva spītīga, jo gribēja beidzot dzirdēt vismaz kādu specifiku. Atzinība, ko slepus gaidīju pēdējos četrus gadus – kopš sapratu, ka esmu maziņš, bet tomēr atšķirīgs no normāliem cilvēkiem. Kopš tā laika, kad sāku zemapziņā uzminēt, ka maniaks ir kaut kā saistīts ar manām spējām.
Uzminiet, jā. Bet neticiet tam, nedomājiet par to, nepārdomājiet. Bailēs būt taisnība, es pārtraucu savus minējumus jau pašā sākumā.
Pelēkā dāma acīmredzami sāka dusmoties:
– Klusums.
"Vēl vienu sekundi, lūdzu," mamma jautāja, mirkli pagriezās, pēc tam maigi smaidot teica: "Nē, Sallij." Mēs neesam parasti cilvēki. Vismaz es daru. Man ir pusnakts, mīļā. Viens no tiem, kas naktīs nekad neguļ. No tiem, kas uztur kārtību šajā pasaules malā un otrā pusē.
– Kurš? Ar Dark? – atcerējos viņas vārdus mašīnā.
– Tas ir tas, par ko es runāju. Aiz vienas atbildes slēpjas nākamais jautājums, bet man šobrīd īsti nav laika, lai gan ļoti gribētos beidzot tikt vaļā no šīs nastas. Vienu varu teikt droši: visas atbildes uz saviem jautājumiem saņemsiet citur. Tad, kad esat drošībā. Mēs esam otrajā stāvā.