Pēdējās trīs dienas - стр. 32

"Nu, muļķības," Sadovņikova jaunākā iesmējās.

– Nekādas muļķības. Vienkārša prakse. 1951. gadā – pēc Vācijas izlūkdienestu pavēles! – Viss vilciens tika nolaupīts. Viņš devās no Prāgas uz Ašu, kas atrodas tieši pie Vācijas robežas. Piecpadsmit minūtes pirms ierašanās lokomotīvē ielauzās trīs cilvēki. Viņi vērsa ieroci uz šoferi un viņa palīgu un lika nesamazināt ātrumu Ašā, pabraukt garām stacijai un steigties tālāk uz Vācijas Federatīvo Republiku. Parasti vilcieni, kas brauca uz Ešu, tika novirzīti strupceļā. Tomēr šeit viss bija lieliski aprēķināts: īsi pirms incidenta Vācijā iebrauca vilciens ar oglēm, pārmijas vēl nebija pagrieztas atpakaļ, un vilciens droši šķērsoja robežu. Robežsargi nespēja viņu novērst – viņi bija tik apstulbuši, ka tikai sāka šaut pēc viņa… Puse pasažieru tika brīdināti un speciāli viņam nopirka biļetes. Atlikušie piecdesmit septiņi cilvēki tajā nokļuva nejauši. Starp citu, tikai desmit atgriezās atpakaļ Čehoslovākijā.

"Ap tiem gadiem es lasīju, kā viens čehu puisis, šķiet, no Prāgas, mēģināja nolaupīt lidmašīnu," atcerējās Jūlija Nikolajevna. – Bet viss beidzās ļoti slikti…

"Jā, Pjotr Havelka," Hanušs pamāja. – Kravas mašīnas vadītājs. Apmēram sešus mēnešus vēlāk – un viņu iedvesmoja Kārļa un viņa biedru piemērs. Par līdzdalībniekiem viņš paņēma arī brāli un divus draugus. Bet viņi lidoja ārā no Prāgas, un tur jau bija metāla detektors. Viņš reaģēja uz ieroci, Havelka tika aizturēta. Viņa draugi varēja aizlidot, taču neapbruņoti, un pat bez vadoņa viņi neuzdrošinājās nolaupīt lidmašīnu. Visus četrus tiesāja, Havelkam deva deviņus gadus.

No Jūlijas Nikolajevnas garlaikotās sejas bija skaidrs, ka šīs detaļas viņu neinteresē.

– Nu, kur tagad ir Miroslavs? – viņa izbļāva. -Zini?..

"Jā, protams," Ganušs pasmaidīja. – Viņš praktizējās Turcijā, pēc tam pārcēlās uz Kanādu un tagad dzīvo Spānijā. Tagad, cik man zināms, viņš ir pārtraucis darbību, bet turpina aktīvi konsultēties. Ceļo pa visu pasauli.

– Viņš ir precējies? – Jūlijas balss nedaudz trīcēja, Tanja smaidot paskatījās uz māti.

Ganušs bija neizpratnē:

– Es… es, godīgi sakot, īsti nezinu. Es domāju, ka viņš bija precējies, bet tagad ir šķīries. Sen.

"Es redzu," Jūlija Nikolajevna nopūtās.

Tatjana nejauši jautāja:

– Kāpēc viņš mūs tomēr uzaicināja uz šo veikalu?

– Kas tev ir prātā? – pārdevēja bija neizpratnē.

– Kāpēc manai mātei Rusalkinas būdā bija skaidri rakstīts: “Ganušs zina”?

"Jā?…" vecais vīrs izlikās pārsteigts.

– Vai Miroslavs ieradās Karlovi Varos? Kad?

– Vēl 1990. gadā. Uzreiz pēc tam, kad Vāclavs Havels izsludināja amnestiju.

"Jā, Tanja, jūs to teicāt," mana māte priecājās, "ka lapenes zīmīte tika izgatavota pirms divdesmit gadiem!"

Taču, meitene pamanīja, pārdevēja acis šaudījās.

– Dīvaini. "Ļoti dīvaini," Tatjana domīgi sacīja. – Teiksim. 1990. gadā Miroslavs saņēma amnestiju, varēja atgriezties Karlovi Varos, pastaigājās pa pilsētu, atcerējās savu seno mīlestību… Bet kāpēc atstāt ziņu lapenē? "Viņa vērsās pie mātes: "Vai nebūtu bijis vieglāk atbraukt pie jums uz Maskavu?"

"Es… es apprecējos 1990. gadā," apmulsusi atgādināja Jūlija Nikolajevna. – Varbūt Miroslavs par to uzzināja? Un tu negribēji sabojāt manu dzīvi?

Tatjana nicinoši paraustīja plecus:

– Varēju rakstīt agrāk, pirms jūsu laulībām, no Vācijas vai Turcijas. Vismaz paskaidrojiet, kāpēc neieradāties uz randiņu. Un viņš pazuda pavisam.