Pēdas pagātnē - стр. 38
"Man priekšpostenī būs jāsaņem gripas vakcinācija," atcerējās Jeļena Feliksovna.
– PAR! Tas neaizņem daudz laika. Mēs esam apzinīga tauta, gribētājiem nebūs gala,” smējās Nikolajs.
"Tad es arī iešu." Es esmu ieinteresēts. Atgriežoties Kazahstānā, man vairākas reizes bija iespēja doties ziemas makšķerēšanā uz Šalkaras ezeru. Reiz tur noķēru vienpadsmit asari, no kuriem vārījām izcilu zivju zupu…
Dusja pārsteigumā iepletās acis. Viņa acīmredzami nebija gaidījusi dzirdēt šādas ziņas no savas mātes.
Pirmā nedēļa ir pagājusi. Maksims pieņēma robežas priekšposteni un oficiāli stājās amatā. Priekšposteņa robežsargi jau nākamajā dienā nosauca Dusju un viņas māti viņu pirmajos un patronimvārdos.
Jeļena Feliksovna sāka pildīt feldšeres pienākumus. Viņa aprīkoja feldšeru punktu viņai atvēlētajā priekšposteņa telpā, kas atrodas blakus bibliotēkai, veica personāla medicīnisko pārbaudi un sāka gatavoties vakcinācijai.
Visu šo laiku Dusja priecājās par daiļliteratūras grāmatu lasīšanu, par laimi priekšposteņa bibliotēkā bija vairāki simti grāmatu. Viņa neaizmirsa arī par kucēniem, kuri, viņu ieraugot, ar čīkstēšanu metās viņai pretī.
Un vakaros, kad visi bija mājās, viņi kopā ar kaimiņiem skatījās Japānas televīzijas programmas.
– Kaimiņi! – uz viņu dzīvokļa sliekšņa atskanēja Ļenas iecirtīgā balss: "Sagatavojies, mēs ejam makšķerēt." Mēs ar Tjomu jau esam savākušies…
– Tagad Ļenočka, Dusja un es esam kā muša…
Izejot no mājas, viņi ieraudzīja divus sniega motociklus Buran stāvam pie mājas lieveņa. Maksims par kaut ko dzīvīgi runāja ar Nikolaju.
Visas sievietes bija ģērbušās armijas zirņu mēteļos, cepurēs ar austiņām, stepētās biksēs un čuni.
Tioma bija ģērbusies siltā slēpošanas kostīmā un somu Aļaskas jakā.
Jeļena Feliksovna un Ļena sēdēja aizmugurējos sēdekļos, un Dusja un Artjoms tika iesēdināti kamanās un pārklāti ar sarga aitādas mēteli. Maksims un Nikolajs ar grūtībām spēja atturēties, lai nesmietos, ieraugot Dusju. Ja šis aprīkojums vairāk vai mazāk izskatījās uz pieaugušām sievietēm, tad viņas trauslajā augumā tas izskatījās komiski.
Sniega motocikli, kurus vadīja divi robežsargi, rūca un ātri aizbrauca, atstājot aiz sevis sniega putekļu stabu.
– Gaidām tevi ar tavu lomu! – Nikolajs kliedza viņiem pēc.
"Mēs noķersim salakas pretī bākai," konfidenciāli sacīja Dusja Tjoma. – Tur ir seši metri dziļi. Zivis iekost visu dienu. Pagājušajā pavasarī ar mammu noķērām vairākus samus maza rozā laša lielumā, un arī tur skraida daudz lapsu…
Dusja izņēma piezīmju grāmatiņu, kas viņai vienmēr bija līdzi, un zīmuli no pāva kabatas.
–Kāpēc tu, Tjoma, neej uz skolu? – viņa rakstīja.
Puisis uzmeta viņai acis.
– Kā tad es nemācos? Es mācos piektajā klasē Korsakovas pilsētā. Es tur dzīvoju pie vecmāmiņas. Un tagad esmu atvaļinājumā…
–Tas ir skaidrs, – viņa rakstīja uz papīra lapas.
– Nosmakšana?
Viņa jautājoši paskatījās uz viņu.
–Tu esi ļoti skaista meitene! – viņš pēkšņi izpļāpājās ar bērnišķīgu spontanitāti. —Es iemācīšu ķert lielās salakas. Man ir dažas foršas vītnes, kuras izveidoju no dzelteniem un zaļiem pavedieniem no manas vecmāmiņas mohēras cepures, es jums iedošu pāris no tām…
Nez kāpēc Dusja pēkšņi samulsa par šādu viņai adresētu puiša komplimentu un nevarēja atrast neko labāku, kā izbāzt galvu, lai atdzesētu sakarsušo seju. Aukstais un caururbjošais vējš gandrīz norāva nost cepuri, viņa tik tikko spēja noturēt to galvā.