Pavasara dienasgrāmatas - стр. 12
– Iesim uz istabu? – Vesta jautāja, it kā nekas nebūtu noticis, uzkārusi plecā mugursomu.
– Kas tur notika? – Lankova drebošā balsī teica, cieši saspiežot grafiku savās rokās.
– Puisim populāri paskaidroja, kā nedrīkst uzvesties ar meitenēm. Nu tu ej vai paliksi? – Romāņina sāka virzīties uz kafejnīcas izeju.
«Pagaidi mani,» Emma pielēca un metās pēc draudzenes.
Tās pašas dienas vakarā.
Emma jau bija aizgājusi gulēt, bet viņas kaimiņiene sēdēja lejā un rakstīja savā interaktīvajā blogā.
Vestas interaktīvā dienasgrāmata
niks:Vesna
«Un šeit es esmu šajā jaunizveidotajā akadēmijā. Mani pirmie iespaidi? Hmm, es pat nezinu, kā to visu izteikt.
Pati vieta šķiet ok. Īpaši man patika teritorija, tā ir milzīga. Ja ticēt kartei, ko mums iedeva administrācija, tad ir daudz vietu, kur var skriet un vingrot, un tas man ir svarīgi. Kopmītnes istabiņa arī nav galīgi blāva, vienīgais, kas mani kaitina, ir rozā siena pretī, bet domāju, ka ar laiku var pierast.
Runājot par pārējo, šī vieta ir ļoti dīvaina. Un šīs akadēmijas iemītnieki viņu padara dīvainu. Šodien man bija iespēja satikt divus cilvēkus. Un es uzreiz teikšu, ka tie neradīja pārliecību. Meitene bija pārāk skarba un kliedza kā upuris, kad es viņai iesitu. Bet puisis, ak, atsevišķa tēma sarunai. Viņš ir stulbs kā spraudnis. Viņš mani uzskatīja par puisi. Nu, kā tas ir iespējams? Protams, es neizskatos īpaši pēc izsmalcināta cilvēka, bet tomēr, ja paskatās uzmanīgi, manī var redzēt meiteni, lai arī ne pārāk iekārojamu, bet tomēr.
Bija vēl viens ļoti dīvains šāviens. Es nejauši iekritu viņa rokās. Tas, protams, izrādījās muļķīgi un absurdi. Bet viņā bija kaut kas dīvains un noslēpumains. Tikai ko? Interesanti, kas viņš vispār ir…
Un jā, laiks gulēt, rīt pirmā skolas diena, vajag labi izgulēties!
P.s. Mums kaut kas jāizdomā par nodarbībām baseinā…»
4. NODAĻA
PIRMĀ SKOLAS DIENA. VAI VISI IR GATAVI?
Un beidzot ir pienākusi ilgi gaidītā pirmā skolas diena. Emma bija nemitīgi pļāpājusi kopš rīta, Vesta vairs nezināja, kur tikt prom no sava kaitinošā drauga. Viņa, protams, saprot, ka ir laimīga, bet tomēr, vai viņa nevar apžēlot savas labākās draudzenes ausis, vai ne?
Lai kaut kā pamostos, Romanīna iebāza ausīs austiņas un ieslēdza klasisko mūziku, kas viņu vienmēr nomierināja, viņa tikai ik pa laikam pamāja ar galvu draudzenei, izliekoties, ka klausās viņas nemitīgajā nesakarīgo domu un piezīmju straumē..
Līdz klasei bija diezgan garš gājiens. Mācību kabineti atradās atsevišķā četrstāvu ēkā, pati ēka veidota visu akadēmijas teritorijā esošo ēku vispārējā stilā. Tā bija celta no sarkaniem ķieģeļiem, un, protams, pie ieejas bija lielas stikla durvis. Iekšā varēja tikt tikai ar elektronisko caurlaidi, kas bija visiem šīs akadēmijas studentiem.
Vesta un Emma bija vienas no pirmajām, kas ieradās klasē. Auditorijā trīs rindās bija viens vietējais galds, ko var redzēt vai nu privātskolās, vai tikai ārzemju filmās. Vesta izvēlējās vietu aiz Emmas, kura izvēlējās trešo galdu blakus vidējam. Lēnām telpa sāka piepildīties ar studentiem, vairums no viņiem bija tikpat satraukti kā viņas draudzene. Romanīna nolika rokas uz rakstāmgalda un galvu uz augšu, viņu tas viss neinteresēja. Patiesībā Vesta līdz galam nesaprata, ko viņa dara Mākslas akadēmijā kā cilvēks ar matemātisko domāšanu? Pēc idejas viņai tagad būtu jāsēž elitārā augstskolā un jārisina ļoti sarežģītas problēmas, bet tā vietā viņa atrodas kaut kādā pretenciozā iestādē, kur visi vēlas kļūt par pasaules līmeņa zvaigznēm. Nē, tas viss tiešām izklausās ārkārtīgi neloģiski, vai ne?