Nodevējs. Mīļākās meita - стр. 7
Beidzot Sofija apklusa. Vai nu viņai pietika ar to, ko viņas nelaimīgais tēvs bija gatavs sniegt, vai arī viņa bija vienkārši izsmelta un nogurusi, es nevarēju zināt.
– Parunāsim? – Igors klusi jautāja, ienākot manā virtuvē, kur es centos nomierināties ar kumelīšu tējas porciju.
Tiesa, bez rezultātiem. Manas domas tā vai citādi atgriezās pie vīra meitas ieņemšanas apstākļiem. Protams, es viņus nevarēju pazīt, bet sapratu ko citu: Kharlamovs devās pa kreisi brīdī, kad nekas neliecināja par nepatikšanām.
"Nu, es nezinu, kas jums vēl būtu jāpievieno teiktajam," es paraustīju plecus, noliekot krūzi.
Igors apsēdās pie galda un ar pirkstiem sabučoja matus. Viņš atkal paskatījās uz mani ar tādu vainas sajūtu, kas pēdējo pāris stundu laikā jau šķita iesakņojusies viņa skatienā.
"Man nav ar ko jums attaisnoties, Saša," viņš teica pēc diezgan ilgas pauzes.
Es viņu nesteidzināju, klusībā gaidīju, ko man pateiks Kharlamovs. Vai tie būs meli vai nē, neviens man nevarēja atbildēt uz šo jautājumu.
– Un viss? – jautāju un vērīgi paskatījos pulkstenī. – Es tik ilgi gaidīju, un beigās tu saki, ka tev nav man ko attaisnot?
Es nevarēju savaldīt sevi, un mana balss atkal pacēlās vairākas oktāvas. Ko viņš vispār domā? Kādi pieņēmumi viņam ir par mani? Neauglīga sieva piekritīs jebkuram nelāgam un ar prieku auklēs vismaz trīs malās barotus bērnus?
"Man tā bija ar Niku… vienreiz," viņš teica, uz ko es nobolīju acis.
Kāda banalitāte!
"Vairāk," viņa teica vīram.
– Mēs tad svinējām Bortņikova dzimšanas dienu…
"Un tu piedzēries, un tur bija viesmīles un pat prostitūtas," es turpināju ņirgājošā tonī. – Starp citu… Vitja sievai tas būs pārsteigums, ka viņa dzimšanas dienās ir padauzas!
– Padauzas tur nebija! Vienkārši pie cita galda sēdēja meiteņu grupa.
Mani ļoti sāka interesēt, ko Igors šajā brīdī sargā – savu draugu vai sievieti, kura viņam dzemdēja bērnu?
– Nu labi… Tavas acis sastapās, tu saprati, ka esi aizmirsusi savu sievu… kas notika tālāk? – ar rūgtu ņirgāšanos atbildēja Kharlamovs. – Vai tu biji pie Nikas?
Igors pamāja ar galvu un nolaida acis. Lai cik ļoti man tagad sāpētu visas šīs duļķes pacelt no apakšas, man vajadzēja zināt visus notikušā apstākļus. Par ko? Tas, iespējams, man galu galā atvieglos visu.
– Pirmkārt, es neesmu aizmirsis savu sievu… Es mīlu tikai tevi, Saša…
Es vēlreiz nobolīju acis. Klausoties šo puņķi no kategorijas: tā nav mana vaina, viņa uzkrita man uz cirkšņa, es nedomāju. Tas bija pārāk pazemojoši.
– Un otrkārt?
– Otrkārt, viss notika tieši restorānā. Un nē, es nebiju tik piedzēries, lai to neatcerētos.
Brīnišķīgi! Tikai tīrs prieks! Mans vīrs ieraudzīja svešinieku, un viņa ieraudzīja viņu. Un tā viņš aizgāja un vienkārši gulēja ar viņu tualetē, vai kur tā bija? Kungs, svētie svētie! Bet ko tad, ja šī nav vienreizēja epizode, bet Kharlamovam aiz muguras jau ir vesels ieraksts par šādām meitenēm, ar kurām viņš devās pa kreisi?
– Tas notika tikai vienu reizi! – viņš iesaucās, pielecot no galda un metoties man pretī.
Es instinktīvi izstiepu sev priekšā roku ar līkiem pirkstiem, kurus tā vien gribējās staigāt pa vīra seju!
– Es to nevaru pārbaudīt! – viņa iesaucās kā atbildi.
Istabā Sofija atkal čukstēja. Jā, cik vien iespējams! Man solīja, ka pēc barošanas viņu aizvedīs pie mammas!