Nodevējs. Mīļākās meita - стр. 6
Izplūdušo mīklu iegrūdu atpakaļ bļodā un izmetu miskastē. Protams, es, iespējams, nebūtu iztērējis pārtiku, sasaldējot mīklu turpmākai lietošanai, bet mana galva bija pilna ar citām lietām. Un pēc visa notikušā es pat nevarēju iedomāties atgriezties pie cepšanas tā, it kā nekas nebūtu noticis.
"Es pasūtīju to, kas man bija vajadzīgs, viņi to tūlīt piegādās, un viņa nomierināsies," mans vīrs pagriezās pret mani, kad es stāvēju, smagi atspiedusies uz izlietnes un skatījos kosmosā.
Viņas ausīs joprojām skanēja tikai Sofijas kliedzieni, kuras tagad šķita piepildītas ar kaut kādu šausmīgu bezcerību. Nu es viņu pilnībā sapratu, jo es jutos tāpat.
“Piezvani viņas mātei un ļauj viņai paņemt tavu meitu,” viņa atbildēja dīvainā balsī, kas nobiedēja pat mani, pagriežot galvu pret Igoru.
– ES zvanīju. Viņa izslēdza telefonu.
– Tad ved viņu uz turieni! Jūs zināt, kur viņa dzīvo!
Es nevarēju sevi savaldīt un, pielidojot pie sava vīra, sāku sist viņam visur, kur tiku.
– Tu! Galu galā! Jūs zināt! Kur! Viņa! Dzīvo! – Es kliedzu, ar dūrēm sita Harlamova krūtis, plecus un seju.
Pat tas, ka dvielis nokrita un es paliku tikai šortos, mani neapturēja. Nospļauties! Man vairs nav vienalga!
Igors pacietīgi izturēja manus sitienus, līdz es biju noguris, un, pacēlis no grīdas dvieli, pielika to man pie krūtīm un atkāpās. Smagi elpojot, paskatījos uz vīru, gaidot vismaz kaut ko! Ko šādās situācijās parasti dara vīrieši? Metieties uz ceļiem savas sievas priekšā? Vai viņi lūdz piedošanu? Vai viņi cenšas sevi attaisnot? Bet es zināju, ka Igors to nedarīs. Viņš mani vienmēr pārsteidza ar savu mierīgumu un pat nosvērtību… Bet, iespējams, arī viņa profesijā nebija savādāk.
"Jā, es zinu, kur dzīvo Nika," Kharlamovs pamāja. "Un, tiklīdz es pabarošu un mainīšu Sofiju, mēs ar jums apsēdīsimies runāt, un tad es aizvedīšu bērnu pie viņa mātes."
Viņš negaidīja manu atbildi, vienkārši pagriezās un aizgāja. Un es dusmīgi pasmaidīju. Nu protams! Tagad viņš ir daudz vairāk vajadzīgs rūcošajam mazulim, ko viņš ražoja uz sāniem, nevis viņa sievai, kura tagad jutās vienkārši saspiesta…
4. nodaļa
Kamēr Igors rūpējās par Sofiju, es izdarīju kaut ko tādu, kas mani vismaz nedaudz nomierināja. Vispirms sāku mazgāšanu, tad iegāju mūsu istabā un izņēmu no kumodes tīras, sausas drēbes. Džinsi un sporta krekls. Es neplānoju šeit palikt ilgāk, ja Harlamovs negrasās aizvest bērnu pie mātes.
Vīrs pret bērnu izturējās neveikli, to pamanīju ar acs kaktiņu. Un, sajaucot maisījumu, viņš zvērēja četras reizes, un pats ēdiens Sofijai izrādījās tikai otrajā mēģinājumā – pirmā porcija nonāca izlietnē.
Citos apstākļos man būtu pat smieklīgi skatīties uz Igoru. Vienā rokā ir bērns, otrā – telefons. Tad mazulis kliedz ratos, kamēr Kharlamovs izmisīgi skrien uz virtuvi. Un tā tālāk pa apli. Man izdevās savest kopā, panika un šoks nedaudz rimās, tāpēc visu notiekošo vēroju it kā no malas. Un beidzot manā galvā sāka parādīties saprātīgas domas.
Ko Igors var darīt, kas būtu pretrunā ar manām vēlmēm? Vai viņa atstās bērnu šeit? Es došos pie saviem vecākiem un dzīvošu pie viņiem. Un vienlaikus nodarboties ar laulības šķiršanu un kopīgi iegūtās mantas sadali. Būs jānoskaidro, kā tieši tas notiek, ja dzīvoklim ir hipotēka.
Vai viņš atvedīs Veroniku šurp? Muļķības. Pirmkārt, es biju pārliecināts, ka Kharlamovs to nedarīs. Otrkārt, vienkāršs izsaukums policijai var viegli atbrīvoties no svešu cilvēku klātbūtnes dzīvoklī.