Miroņa miljoni - стр. 6
Fedots un Rustams ievaidējās blakus Lapsai. Salonā stipri smirdēja pēc benzīna. Lapsa noliecās pār sēdekļa atzveltni, paskatījās uz priekšnieku un, pārliecinājies, ka viņš ir miris, ar īsta kabatzagļa veiklību, tikai ar pirkstiem, izvilka no iekšējās kabatas kuplu maku. Ielicis to savā kabatā, viņš mēģināja atvērt durvis no sāniem. Bet tas iestrēga.
«Fedots,» viņš iesita ar dūri savam partnerim, kurš sēdēja pie otrām durvīm. – Ātri izkāpiet, pretējā gadījumā mēs uzliesmojam!
Fedots ievaidējās, sakustējās un atvēra acis.
– Kas vainas priekšniekam?
– Atliecās atpakaļ. Atver durvis, viņi tev saka, pretējā gadījumā mēs šeit sadegsim ellē.
Kamēr Fedots knibinājās pie durvīm, Rustams pamodās. Fedots beidzot atvēra durvis, un no mašīnas izkāpa trīs brāļi. Mēs nogājām dažus metrus.
«Paskaties, Bents atliecās,» Fedots teica pēc mirkļa pārdomāšanas. – Kas ir nākamais?
«Nekas nenotiks,» Lapsa atbildēja, aizdedzinot cigareti. «Dodons kļūs par priekšnieku, tas arī viss.»
– Vai tas neesi tu?
– Kas vēl. Es nevaru pārlēkt pāri Dodonam.
Rustams un Fedots apsēdās uz zemes. No BMW sabojātā motora pārsega apakšas nāca dūmi. Kamēr Lapsa domāja, cik «zaļumu» viņš ir izrāvis no mirušā vīrieša, viņi skatījās uz automašīnu ar visām acīm.
«Lapsa,» Rustams pēkšņi sacīja. – Paskaties, šķiet, ka viņš kustas!
Lapsa uzrāvās un arī paskatījās uz mašīnu. Izliektajam skaidri bija redzamas dzīvības pazīmes. Viņa galva ar fragmentu pierē pagriezās, viņa puspievērtās acis atvērās.
– Celies augšā, nav jēgas sēdēt! – Liss kliedza. – Izvelciet viņu, un es sazināšos ar Dodonu. Ātrā palīdzība tik un tā neatbrauks, bet Dodons vismaz atvedīs savu ārstu.
Fedots un Rustams iekāpa mašīnā un, tuvojoties zaglim no abām pusēm, sāka viņu vilkt ārā no sēdekļa.
«Esi uzmanīgs, nespied,» Lapsa pavēlēja, arī tuvojoties mašīnai. – Pārliecinieties, ka nenokrītat…
Viņš ievilka cigareti un pēkšņi iemeta to pie atvērtajām durvīm. Uzliesmoja benzīna dūmi. Lapsa atlēca atpakaļ. Liesmas automašīnu pārņēma gandrīz acumirklī. Rustams, dega kā lāpa, izkrita no durvīm, metās zemē un ripoja, cenšoties notriekt liesmas. Kādu laiku viņš sagrozījās un raustījās, tad nomira.
Bēdzis prom, Lapsa mierīgi aizdedzināja jaunu cigareti. Viņš minūti skatījās uz degošo automašīnu, tad izņēma nozagto maku un sāka skaitīt naudu.
Čaks gribēja tikai vienu: pagriezties kaut kur uz sāniem, pazust, aizmukt no šīm vietām. Bet dakšu nebija. Mums visu laiku bija jābrauc pa vienu un to pašu ceļu.
Lietus sāka smidzināt, vējstiklu izraibojot ar nelielām šļakatām. Ceļš pēkšņi veda uz diezgan lielu pilsētas ciematu ar bruģētām ielām un trīs desmitiem māju, starp kurām bija piecstāvu ēkas.
Pirmajā ielā viņam pāri steidzās policijas Ņiva ar mirgojošu gaismu.
– Džip, apstājies pa labi! – prasīja balss, ko pastiprināja runātājs.
Vietējie likumsargi, saņēmuši ziņojumu par apšaudē, gatavojās sapulcei. Tiesa, viņus gaidīja divas mašīnas – džips un sveša automašīna, domājams, BMW, taču pietika ar viena džipa izskatu. Turklāt automašīna ar izsistiem logiem nevarēja neradīt aizdomas.
Čaks paātrinājās. «Ņiva» neatpalika.
– Džip, beidz! – rūca megafons.
«Nu, bāc,» bandīts zvērēja un ar jaunu sparu sāka griezt stūri.
Pilsētiņa palika aiz muguras, un līdz ar to asfalts beidzās. Atkal izstiepās zemes ceļš ar dubļiem, peļķēm un bedrēm. Ar katru kratīšanu Čaka gurns eksplodēja no sāpēm.