Mana tēva advokāts - стр. 8
Es turpināju skatīties ārā pa sānu vai aizmugurējiem logiem. Es pārbaudīju, vai man seko. Protams, es nezināju, kā izskatās advokāta automašīna, bet nekad nevar zināt, ko viņš varētu nosūtīt mums sekot. Un tad manā galvā ienāca doma, kas lika man justies slikti…
Un kas… ja nu Ļevs Jurjevičs ar saviem ļaudīm sagrāba viņa tēvu par ķīlnieku, piespieda parakstīt visus nepieciešamos papīrus, visādas ģenerālpilnvaras… Un piespieda rakstīt to idiotisko vēstuli! Varbūt viņi piedraudēja, ka tiks galā arī ar mani. Un, kad tētis darīja visu, ko viņam lika, viņi viņu vienkārši iemeta kaut kādā pagrabā. Vai vēl ļaunāk… Ja nu viņi tiešām viņu nogalinātu?! Galu galā joprojām ir ļoti dīvaini, ka viņš vispār nesazinās, ka atstāja tikai vienu dīvainu vēstuli. Ja viņš pats iegāja ēnā un gulēja zemu, tad kāpēc viņš nepaņēma mani sev līdzi? Galu galā patiesībā es paliku pilnīgi viens, varētu teikt, briesmās.
Manam tēvam bija vesela miesassargu grupa, bet Ļevs un viņa ļaudis varēja viņus uzpirkt un pārvilināt savā pusē. Vai varbūt miesassargi sākotnēji bija viltoti?
Jo vairāk domāju, jo sliktāk jutos. Lūk, patiesas skumjas no prāta! Un nebija ar ko konsultēties, nebija kam lūgt padomu, nebija pie kā vērsties pēc palīdzības… Man pat nebija sava jurista, kas pārbaudītu visu papīru un darījumu īstumu!
Kad atgriezos mājās, Ļeva Jurjeviča vēl nebija. Kalpones un sulainis zvērēja un zvērēja, ka neko nezina un nepazīst nevienu Leo. Es viņiem ticēju. Vai arī izlikās, ka tam tic. Prātā pazibēja doma, ka varētu nomainīt slēdzenes un signalizācijas kodu, lai advokāts neiekļūtu mājā. Bet, acīmredzot, šāds sīkums viņu neapturēs. Par mana tēva naudu viņš varēja viegli nopirkt tanku un tomēr nokļūt šeit.
Es viņam teicu, lai viņš man pasaka, kad šis idiots ieradīsies, pēc tam es devos uz sava tēva biroju un ieslēdzos tur. Es nolēmu savākt un paslēpt visu svarīgo, ko varēju atrast. Un tajā pašā laikā kaut ko pārbaudīt. Es šķiroju papīru pēc papīra, noliekot malā tos, kas man šķita visnozīmīgākie. Pēkšņi es kaut ko pamanīju… Man bija taisnība! Savu emociju dēļ pat ar plaukstu atsitu pret galdu.
"Ak, tu kuce…" es čukstēju zem deguna.
Šeit manā priekšā ir viens juridiski apliecināts dokuments, otrs, trešais… Un Ļeva Jurjeviča vārds nekur nav atrodams! Pat tuvu! Man bija taisnība, ka nebiju dzirdējis tādu vārdu. Mūsu ģimenes juriste patiesībā bija sieviete, kāda Anna Vladimirovna Krjaževa. Ar viņu arī vajadzēja sazināties.
Papīru šķirošanas procesā mūsu finanšu direktors man beidzot atzvanīja. Viņš apstiprināja, ka tiesību un finanšu nodošana patiešām ir veikta. Viņš gan norādīja, ka viņš pats nav bijis klāt visos šajos darījumos. Taču finanšu direktors tajos nesaskatīja neko pretlikumīgu. Viņš man arī pastāstīja, ka mūsu advokāti Annu Vladimirovnu mans tēvs atlaida nedēļu pirms notikušā. Kur tagad atrodas mans tēvs, finanšu direktors nezināja. Vai arī izlikās, ka nezina. Nu vismaz kaut ko uzzināju.
Pēc kāda laika Ira man piezvanīja.
– ES uzzināju! – viņa svinīgi teica.
Es nogurusi nobolīju acis, man šobrīd nebija laika šarādēm.
– Ko tu uzzināji? – aizkaitināti jautāju, turot telefonu ar plecu.
– Nu, par FSB virsnieku, jūs jautājat.
Es sāku un gandrīz nometu telefonu.
– Tātad, no šīs vietas sīkāk.
– Romas Plotkina tēvs dien FSB.