Londona. Pilna pilsētas vēsture - стр. 4
Atgriezieties ‑Londonā,
‑Dindon! ‑Dindon!
Atgriezies ‑Vītingtons,
Trīs reizes Londonas lords mērs!
Atgriezieties ‑Londonā!
Diks paklausīja aicinājumam un atgriezās pie Fitzvorrena, pirms viņu palaida garām. Pa to laiku kuģis ar Dika kaķi uz klāja bija devies uz kādu austrumu valsti, kuru mocīja peles. Šajā valstī kaķu nebija (un nejautājiet, kāda tā ir valsts, jo mēs esam vienojušies strikti sekot stāstījumam). Kapteinis pārdeva kaķi šīs valsts valdniekam par pasakainu naudas summu un droši atgriezās atpakaļ Anglijā. Šādā veidā Diks ieguva bagātību. Vēlāk viņš apprecējās ar Ficdvorena meitu, un ar naudu un sakariem un kļuva par mēru.
Tiem, kas, degustējot dzērienus kādā Londonas krogā, riskēs apšaubīt šī stāsta patiesumu, būs smagi. Pirmkārt, viņam tiks atgādināts, ka īstā Ričarda Vītingtona, trīskārtējā Londonas ‑lorda mēra, sievas uzvārds ir Fitzworren. Un, ja nekaunīgais bezdievīgais nelietis noraidīs šādus pārliecinošus pierādījumus, viņam var tikt piemēroti īpaši pasākumi… Tomēr šeit ir maģiska burvestība, kas acumirklī pārtrauc jebkādus konfliktus krogos. Tev ir jāuzņem daudz gaisa krūtīs un jāsakliedz pāri visai telpai, pārspējot visus pārējos trokšņus: "Mans mielasts visiem klātesošajiem!". Un viss uzreiz būs labi.
Kāpēc mēs jau pašā stāsta sākumā atceramies kāda labi situēta Glosteršīras3 muižnieka dēlu (jā, tieši tā!), kurš 1397. gadā pirmo reizi kļuva par Londonas ‑lordu mēru? Tāpēc, ka skanēja zvani! Tieši viņš bija tas, kurš to izdarīja tik tālu uz priekšu. ‑Londonā! ‑Londonā! ‑Londona! Cik melodisks! Pilsētas vārds ir kā radīts, lai to izrunātu dziedājumā… ‑Londona! (Tagad pamēģiniet aizvest jauno Diku uz Rosllanerkhragog4 vai Drumnadrockit5 un paklausieties – vai jūsu zvani vispār skanēs?).
Un, tā kā esam pieminējuši ‑St MaryleBow baznīcu, ko londonieši dēvē par ‑Bow Church6 ,>7 mums jāpieskaras vienam svarīgam apstāklim. Jau septiņpadsmitā gadsimta vidū eksaltēti aristokrāti radīja iesauku "cockney" par parastajiem Londonas Sitijas iedzīvotājiem, kas sākumā tika uzskatīta par tik aizvainojošu, ka par to varēja saņemt dūri pa zobiem. Kā gan citādi? Kurš gan gribētu, lai viņu dēvē par "gailenīti"? Taču ar laiku gailis apzinājās savu dižo dabu un saprata, ka Londona turas kopā tieši uz viņa spēcīgajiem pleciem (nevis uz aristokrātu naudas). Aizvainojošā iesauka pārvērtās par goda titulu, uz kuru neviens svešinieks nevarēja aizskarties. Un, ja kāds to izdarītu, viņš nekavējoties tiktu izcelts atklātībā ar nevainīgu jautājumu: "Un kur tu esi dzimis?". Fakts ir tāds, ka par īstu koknīstieti var uzskatīt tikai to, kurš dzimis Bow ‑Church maģisko zvanu tuvumā, citiem vārdiem sakot, piecu jūdžu rādiusā no klusās ‑Bowline ietekas trokšņainajā Cheapside8 . Visi londonieši ir londonieši, bet ne visi londonieši ir londonieši.
Taču atgriezīsimies pie nosaukuma pirmsākumiem. Viduslaiku hronists Galfrīds no Monmutas savā grāmatā "Lielbritānijas karaļu vēsture" norāda uz leģendārā (t. i., mītiskā) karaļa Luda vārdu. Savulaik, pirms romiešu ierašanās, Luds iekaroja Trinovantum pilsētu un nosauca to par godu Kerlud – "[karaļa Luda] pilsēta". Gadu gaitā Kerluda kļuva par Kerlundainu, pēc tam par Londīniju, un galu galā par Londonu. No pirmā acu uzmetiena šī versija izskatās visai loģiska, taču valodniecības likumi to pilnībā atspēko, sakot, ka šāda transformācija nav iespējama. Un tiem var ticēt, jo valodas neattīstās tā, kā tām ir jāattīstās, bet saskaņā ar noteiktiem standartiem. Aptuveni izsakoties, ja "Kerlud" kļuva par "Kerlundein", tad nosacītajam "Verwood" vajadzētu kļūt par "Verlundein", "Bribdud" – par "Bribdudein". Tomēr līdzīgu transformāciju piemēru nav, tāpēc noliekam "Lielbritānijas karaļu vēsturi" (starp citu, interesants traktāts) plauktā un pievērsīsimies citiem pieņēmumiem.