Londona. Pilna pilsētas vēsture - стр. 3
Dārgā, nolādētā, izklaidējošā pilsēta, atvadies!
Tavus muļķus es vairs nediriģēšu:
Šogad mierā, jūs, kritiķi, dzīvojiet,
Jūs, netiklas, guliet mierīgi!
Aleksandrs Pops. Atvadas no Londonas
Leģenda par Diku Vitingtonu
Mūsu senajai pilsētai nav leģendu par tās izcelsmi. Londonai nav tik paveicies. Leģendas sāka rasties vēlāk, un, iespējams, visaizkustinošākā no tām ir stāsts par Diku Vitingtonu, nabadzīgu bāreņu, kurš dzīvoja karaļa Edvarda III (1327-1377) valdīšanas laikā.
Starp citu, Edvards III bija pirmais Anglijas valdnieks, kurš savā oficiālajā titula nosaukumā iekļāva kārtas skaitli. Pirms tam karaļi ‑kaut kā bija iztikuši bez cipariem, kas radīja zināmu jucekli hronikās.
Dikam nebija ne mājas, ne ģimenes, ne naudas, ne perspektīvu. Meklējot labāku dzīvi, Diks aizbrauca no dzimtā ciemata uz Londonu, kur viņam paveicās atrast darbu bagāta tirgotāja Ficvorena virtuvē. Un viss būtu labi, ja ne ļaunais pavārs, kurš Dikam nepatika un tiranizēja viņu visos iespējamajos veidos, tostarp sitot ar visu, kas pagadās pa rokai. Bēniņi, kur saskaņā ar tā laika paražām tika izmitināti zemākie kalpotāji, bija pilni žurku un peļu, kas naktīs apgrūtināja miegu.
Diks strādāja par pārtiku un pajumti, viņam naudu nemaksāja, tāpēc, lai nopirktu kat.....
"Nopirkt kaķi?! – uzmanīgākie lasītāji tagad būs pārsteigti. – Vai jūs nevarētu kādu noķert uz ielas? Šādu labu lietu visos laikos bija daudz!".
Kāda ir atbilde uz šo jautājumu? ‑Pirmkārt, mēs nezinām visas detaļas par londoniešu ikdienas dzīvi Eduarda III laikā, kurš valdīja piecdesmit gadus. Iespējams, izsalkušie klaidoņi noķēra visus klaiņojošos kaķus vai arī Dikam bija vajadzīgs īpaši liels kaķis ar labi attīstītām medību prasmēm. Un vispār pret senām leģendām jāizturas ar cieņu, bez ņirgāšanās un citām viltībām. Gudrība noved pie alternatīvu versiju rašanās, un pēctečiem nākas minēt, kā bija patiesībā. Vai laktuve bija uz akmens, vai ne? Vai arī Artūram nemaz nebija jāraizējas ar zobena izvilkšanu, jo Ekskalibūru viņam uzdāvināja Ezera dāma?1 Tāpēc mēs nebūsim izvēlīgi attiecībā uz mantojumu, ko esam mantojuši no saviem senčiem, bet pieņemsim to tādu, kāds tas ir.
Diks vēlējās kaķi. Viņš to nopirka par santīmu, ko bija nopelnījis, spodrinot kurpes, ielika savā miteklī un no tā brīža baudīja nakts mieru. Bet tad liktenis viņam sagādāja kārdinājumu. Ficdvorens aprīkoja vēl vienu kuģi uz svešām zemēm un piedāvāja saviem kalpiem izmēģināt veiksmi, dodot kapteinim ‑kaut ko pārdot. Tā bija riskanta ideja – izdosies vai nē? – Un ar kuģi varēja notikt jebkas, taču visi kalpi atsaucās piedāvājumam. Pat Diks bija kārdināts atdot kapteinim savu kaķi, jo viņam nebija citas kustamas mantas. Viņš atdeva to kapteinim un drīz vien to nožēloja, jo mazie bēniņu dzīvnieciņi atkal sāka viņu kaitināt. Un pavārs bija kļuvis nikns – reti kurš rīkojums tika dots bez dauzīšanas. Piedzīts izmisumā, zēns nolēma pamest Londonu, kurā beigu beigās vilcinājās. Nolēma – un izdarīja. Viņš aizbēga no sava saimnieka pirms rītausmas (un bija Visu svēto diena2 , labvēlīga jebkuram pasākumam), devās uz Holloveju, kas tolaik bija pilsētas nomale, apsēdās uz akmens un pārdomāja, kurā virzienā būtu labāk doties. Un tad atskanēja Svētās ‑Marijas baznīcas zvani.....