Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija - стр. 42
Nez kāpēc uzreiz ienāca prātā īstā istaba ēkā, no kuras izskrēju pirms divām dienām. Es nepievērsu uzmanību studentu ieinteresētajiem skatieniem un tik tikko atturējos no skriešanas. Viņa uzmanīgi pieklauvēja pie durvīm. Klusumu piepildīja pašas sirdspukstu skaņas. Pieklauvēju vēlreiz – nekā.
– Ja jūs meklējat Inirānu, tad viņš izcieš savu sodu! – atskanēja kāda puiša balss.
Es paskatījos uz viņu un teicu:
– Jā, es aizmirsu. Paldies.
– Ienāc, vari pagaidīt ar mani. Un vēlreiz paldies,» viņš piemiedza aci.
Neatbildējusi es devos atpakaļ uz kāpnēm un pēc tam dzirdēju:
«Akadēmijā nav vietas viduvējam cilvēkam!» Un, ja vēlies šeit apmesties, tad strādā pie sava rakstura!
Es nepagriezos. Droši vien visa būtība ir tāda, ka es negribēju šeit apmesties.
Ēdamistabā vairs neviena nebija, krēsli bija pacelti uz galdiem, bet gaisma nez kāpēc aizmigloja acis. Inirans mazgāja grīdu – laiski kustināja mopu un lupatu uz priekšu un atpakaļ. Viņš acīmredzami nesteidzās, bet arī viņam nepatika šis process. Lai gan pats fakts atturēja: princis, ģērbies nevis uniformā, bet vienkāršās biksēs un T-kreklā, mazgāja grīdu. Es sastingu ejā.
Kāpēc viņš ir tik izskatīgs? Ar savu amatu, vārdu, spējām maģijā un raksturā viņš tomēr atšķirtos no visiem cilvēkiem. Bet papildus visam iepriekšminētajam viņš ir arī skaists. It kā bez šī nebūtu pietiekami, lai saplēstu apziņu mazos gabaliņos. Dabai nevajadzētu radīt šādu priekšrocību: dažiem ir viss, savukārt citiem netiek dota pat simtā daļa. Un es noteikti būtu daudz laimīgāks, ja to nekad nebūtu uzzinājis. No rīta atkārtoju Norai, ka man ir bail no Lauras Kingarras, bet patiesā patiesība bija cita – te bija cilvēks, kurš mani biedēja daudz, daudz vairāk. Un joprojām nav skaidrs, kāpēc tieši tā.
Viņš nepagriezās pret mani, bet pēkšņi teica:
– Pagaidi, es gandrīz pabeidzu.
– Vai varu palīdzēt? – jautājums man izklausījās negaidīts.
– Nav vajadzības. «Es jau gandrīz beidzu, es jums teicu,» viņš atbildēja ar nelielu uzsvaru.
Es noteikti nedomāju ar viņu strīdēties vai, jo īpaši, sadusmot. Taču šķita, ka Inirans apzināti kavēja laiku, kustinot mopu vēl lēnāk. Un man pat patika, ka viņš to vilka – drīz viss beigsies. Interesanti, vai es jutīšos tukšs bez šīs sajūtas iekšienē?
Pabeidzis, viņš lēnām nesa krājumus aiz letes. Tad viņš noliecās pie izlietnes, nomazgāja rokas un noskaloja seju. Viņš paķēra no āķa dvieli un, nosusinājies, gāja man pretī. Es iesaldētu šo mirkli, lai to izdzīvotu bezgalīgi.
«Tas ir, izelpojiet,» viņš teica, kad bija ļoti tuvu. – Vai tas bija grūti?
– Viegli. Bet tas ir nepatīkami,» es drosmīgi meloju. – Pasteidzies, esi cilvēks.
Bet, kad viņš pieliecās, es atkāpos.
– Ko tu dari?
«Man tevi ir jānoskūpsta, lai pārtrauktu savu burvestību.» Vai tiešām jūs neko nezināt par burvību?
Un es skatījos uz viņa lūpām un domāju tikai par to, ka mana sirds saplīsīs gabalos, ja varēšu tām pieskarties. Viņa aizvēra acis un saspieda, lai pārāk neatklātu savu sajūsmu:
– Tad dari to, Iniran. Un labāk ātri.
Bet atbildot viņš iesmējās. Es pārsteigta skatījos uz viņu.
– Es jokoju. Beidz būt tik naivs.
Viņa iekoda lūpā un neatbildēja. Tikai turpinājums iebiedēšanai. Es izdzīvošu. Lai tiek atcelta tikai šī dēmoniskā burvestība, un es varēšu viņu ienīst tādā pašā mērā, kā tagad mani velk!