Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija - стр. 41
«Vai jūs domājat, ka viņš grasās jūs uzklupt un izvarot?» – Arī Noras smaids ir dīvains un parādās ārkārtīgi reti. Būtu labāk vispār nerādīties – baismīgs skats.
– Kā lai es zinu? – es noplātīju rokas.
– Tu pārspīlē. Viņš ir alfa, un viņam ir jārespektē savs statuss nākamās bara priekšā. Laurs var tevi daudz nomocīt, bet es šaubos, ka tas nonāks līdz vardarbībai.
«Nu,» es triumfējoši iesaucos. – Un tu par to šaubies! Un es noteikti nevēlos riskēt!
Nora negribēja samierināties un turpināja strīdēties, pat tad, kad devāmies brokastīs.
– Tā nebūs, Tialla. Nu vai sūdzēties rektoram – lai viņš tevi pasargā no Lauras. Vai arī iegūstiet puisi, kurš pasargās jūs no Lauras. Vai jau atdodies Laurai, un ļauj viņam nomierināties. Tik daudz risinājumu vienai mazai problēmai.
– Jā, un katrs lēmums ir sliktāks par iepriekšējo. Nora, no visiem šeit esošajiem puišiem, kuri pret mani izturas normāli, es varu nosaukt tikai vienu – Anaelu. Bet es ļoti šaubos, ka viņš gribētu būt mans draugs… ka viņš vēlētos būt kādas meitenes puisis.
– Uz ko tu tagad dod mājienu?
Es piegāju pie viņas, lai klusi pateiktu:
– Starp viņu un Janosu bija kaut kāds stāsts, es nezinu sīkāk.
Bet Nora šņāca:
– Jā, visiem šeit bija stāsts ar Jānosu. Pat jūs. Man arī kritērijs.
– Un tev ir? – Es biju pārsteigts.
– Dēmoni, Tialla, tu domā tik lēni. Es esmu vampīrs! – Pēc tam es vainīgi paskatījos uz viņu. Patiešām, vampīri šādās attiecībās vispār nepiedalās. Tomēr Nora pabeidza negaidīti: «Protams, bija viena epizode.» Viņš mani noskūpstīja. Šķiet, ka tā ir derības ar draugiem.
– Un kā? – es izbrīnīta apstājos.
– Kā kā. Vārdu sakot, beigtas žurkas asinis bija patīkamākas. Es esmu vampīrs.
– A. Nu jā.
«Es saku, ka akadēmija jums ir vajadzīga vairāk, nekā jūs šobrīd domājat.» Runa nav tikai par skolotāju palīdzību. Problēma ir tā, ka jūs daudzas lietas uztverat pārāk nopietni. Un, es baidos, tu tāds paliksi, ja atgriezīsies mājās.
– Jā, es sapratu, uz ko tu brauci!
– Un es arī domāju, ka Anaels nav tik…
– Pietiek, Nora. Es atgriezīšos mājās.
– Tas ir skaidrs. Bet ja pēkšņi…
«Nē,» viņa gaidīja jaunu skaņu un vēl pārliecinošāk viņu pārtrauca: «Nē!»
Šodien ēdamistaba bija gandrīz tukša. Vai nu daudzi nolēma nedēļas nogalē nogulēt brokastis, vai arī vienkārši pietrūka laika. Bet Nora paskaidroja:
– Viņi devās uz pilsētu. Atpūtieties, izklaidējieties, iegādājieties to, kas jums nepieciešams. Ja vēlaties, mēs ar jums varam arī tur apmeklēt.
Es nopūtos:
– Nākamreiz. Tagad es labprātāk eju uz bibliotēku – lasīšana mani ļoti novērš. Un es baidos, ka tas ir vienīgais veids, kā es varu beigt par viņu domāt.
– Par Inirānu?
Es saraujos no viņa vārda, bet pamāju ar galvu. Mana draudzene pati visu saprot. Arī tagad neviļus uzmetu skatienu plašās ieejas virzienā – vai nu baidoties, vai cerot par viņa parādīšanos. Es padomāšu par to pašu, ja dosimies pastaigā vai iesim pilsētā. Ko darīt, ja es viņu tur satikšu? Ja viņš nāks? Mana sirds sāpēja saldi un sāpīgi.
Par laimi, viņš neparādījās ēdamistabā mūsu brokastu laikā. Nē Diemžēl. Bet nē, noteikti, par laimi. Vispār man steidzami jāiet uz bibliotēku.
Tā vai citādi diena pagāja vieglāk, nekā biju gaidījis. Uzzināju, cik ļoti Norai bija izdevies pierast pie mana uzņēmuma, ar laipno Kiaššu palīdzību atradu daudz noderīgas informācijas, gandrīz iegaumēju pēdējās lekcijas – tās kalpoja par lielisku pamatu manu meklējumu paplašināšanai. Es devos ar Noru pusdienās, bet pavisam aizmirsu par vakariņām. Un vakarā, skatoties pulkstenī, viņa izgāja uz ielas ar stingru nolūku atrast Iniranu un beidzot izbeigt šīs mokas. Nodevēja sirds sāka mežonīgi pukstēt tikai tāpēc, ka es viņu redzēju, un nepavisam ne dēļ cerības uz atbrīvošanos.