Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija - стр. 2
Viņš kliedza diezgan ilgi, bet, saskatot pilnīgu padevību manā sejā, beidzot nomierinājās. Es pat uzreiz nedzirdēju, kad viņš mainīja toni, jo manām ausīm bija laiks pierast pie atšķirīgā skaļuma:
– Tialla, es tevi ļoti mīlu. Bet es nevaru ļaut jums iet lejup. No otras puses, es lieliski saprotu, ka jūs jūtaties mazliet skumji par īpašumu.
Nu tagad paliek interesanti. Tāpēc es paskatījos uz viņu cerībā, ka viņš uzaicinās mani pavadīt viņu nākamajā galvaspilsētas vizītē. Bet izrādījās, ka mēs nemaz nerunājām par patīkamiem piedāvājumiem:
«Tialla, es nolēmu nosūtīt jūs mācīties Augstākajā burvju akadēmijā.»
Es nespēju noticēt tam, ko dzirdēju:
– To, kas atrodas Kingaras apgabalā?
– Vai mums ir daudz Augstāko burvju akadēmiju? «Viņš atkal pacēla balsi, bet šoreiz mēģināja nomierināties un samiernieciski piebilda: «Šī ir labākā izglītības iestāde valstī, ja ne pasaulē!»
Kingarras grāfiste no galvaspilsētas atradās pat tālāk par Gensāras hercogisti! Tas ir, viņi grasījās mani izsūtīt no tuksneša vēl lielākā tuksnesī! Tas ir prieks…
«Tēt, bet tur pieņem tikai burvjus,» es piesardzīgi iesāku.
– Tātad tava vecmāmiņa bija feja! – viņš nebija izmisumā.
«Bet viņas maģija manī nemaz neizpaudās!»
«Tāpēc tas ir tāpēc, ka neviens nemācījās,» viņš tagad smaidīja. – Meitiņ, burvju akadēmijas pastāv, lai mācītu burvjus.
Līdz šim es biju pilnīgi mierīgs – es jau biju pieradis pie sava tēva uzliesmojumiem. Bet tagad es sāku nopietni nervozēt:
– Vai viņi māca pasaku maģiju? Atgādināt man, kur mana vecmāmiņa mācījās?
Viņš izpleta rokas.
«Bet tas nav nepieciešams, mēs runājām normāli!» Lai viņi māca, ne velti viņi saņem algu!
Līdz šim likās, ka es sapņoju:
– Tēt, vai tu zini, kā cilvēki sauc šo akadēmiju? «Ļaunā akadēmija»! Jo tur mācās jebkurš – dēmoni, vilkači, vampīri, saka, pat spoki! Vai es tur būšu vienīgais cilvēces pārstāvis?
Tēvs par to domāja.
– Tu pārspīlē. Tur mācās arī burvji. Vai burvji ir vairāk cilvēku nekā dēmoni?
– Man nav ne jausmas!
«Tad mēs viņus uzskatīsim par cilvēkiem,» viņš, šķiet, visu jau ir izlēmis un paspēra soli man pretī, lai mani apskautu vai piesietu, lai izvairītos no histēriskas bēgšanas.
– Tēti! – Es paspēru soli atpakaļ. «Lai gan viņi ir cilvēki, viņiem ir spēcīgas maģiskas spējas!» Un ko es viņu vidū darīšu?
«Bet tu nodarbosi savu galvu ar kaut ko noderīgu!» – tēvs atcirta. – Un pēkšņi tevī atklāsies talanti, kā tavā vecmāmiņā? Tu pamāj ar roku un tur iet, dārzs ar rozēm. Tad es izdzīšu visus dārzniekus, viņu dēmoniskos nārstus…» viņš atkal sāka atcerēties notikušo.
* * *
Argumenti nepalīdzēja. Un visu nedēļu, kamēr mēs kratījāmies karietē, lai nokļūtu tālajā Kingarrā, man joprojām šķita, ka sapnis drīz beigsies. Jā, muižā man bija garlaicīgi, bet tikai tagad sapratu, ka mana vēlme izkļūt no mājas ir tukša – labāk bija garlaicīgi būt draugu un ģimenes kompānijā, nevis pasaules nomalē. Šajā laikā mans tēvs pārliecinājās par savas idejas ievērības cienīgumu un tikai žēlojās, ka pirms semestra sākuma nebija izdomājis šo spožo ideju.
Akadēmija, neskatoties uz visiem maniem pieņēmumiem, izrādījās ļoti liela: tās majestātiskās ēkas izpletās kā maza pilsētiņa. Un tikai augstais melnais žogs apkārt raisīja nepatīkamas domas. Svīta tika atstāta milzīgajā zālē, un mans tēvs kopā ar tagad pilnīgi klusējošo mani tika pavadīts uz rektorātu. Protams, tētis jau pirms mūsu izbraukšanas ar pasta balodi atsūtīja vēstuli ar paziņojumu, tāpēc bija stingri pārliecināts, ka jautājums jau ir nokārtots.