Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija - стр. 4
«Mums nekad nav bijusi pasaku maģijas fakultāte, jo viņu spējas ir pārāk vienkāršas un nav jāattīsta.
Manam tēvam šķita, ka ar izcelto rindiņu nepietiek, lai izrakstītu visas nulles, tāpēc viņš noliecās vēl tālāk un sāka rakstīt pavisam mazas.
– Nu, padomājiet par izeju, Čolē kungs. Jā, Tialla vēl neko nevar, bet viņa ir ļoti spējīga!
«Es saprotu,» nekromants izdvesa, nespēdams atraut acis no papīra lapas, uz kuras viņa tēvs tagad bija parakstījis plašu parakstu un pasniedza to rektoram. – Es redzu, ka viņa ir ļoti, ļoti spējīga…
Ja viņas tēvs būtu apprecējis Mirellu ar tādu pašu dāsnumu, viņš būtu varējis atrast viņai mājas desmit gadu vecumā, kad viņai vēl nebija izveidojies brīnišķīgs ģimenes deguns. Varēju tikai pamirkšķināt acis un gaidīt spriedumu. Misters Chollet uzmundrinoši uzsmaidīja man un teica:
– Neuztraucies, Tialla. Pirmkārt, es jūs piereģistrēšu pie elfiem Dabas maģijas fakultātē. Viņi un fejas ir gandrīz radniecīgi cilvēki. Laika gaitā kļūs skaidrs, vai šī programma jums ir piemērota, vai jums vajadzētu izmēģināt citu. Ja tevī ir kaut pilīte maģijas, tad mēs to noteikti atklāsim un attīstīsim!
Stingri sakot, tas nav tas, par ko es uztraucos. Tajā brīdī es par visu uztraucos. Piemēram, ja Mirella drīz neapprecēsies, tad man te būs jāpavada visus trīs studiju gadus. Jūs nevarēsit noturēt galvaspilsētas, bumbas vai pat turēt dārznieka dēla roku. Un tas pats Čoleta kungs noteikti plānoja mani pārcelt no vienas fakultātes uz citu, pat līdz absolvēšanai.
Tēvs, protams, bija priecīgs. Viņš paspieda rektoram roku un, tikai uz atvadām cieši apskaujot un novēlot veiksmi, atstāja mani vienu šajā nepazīstamajā pasaulē.
Rektors uzdeva komandantam sagatavot manu istabu, un viņš pats īsi aprakstīja pamatnoteikumus:
«Te viss ir ļoti stingri, Tialla!» Un ļaujiet man sniegt jums padomu: neatcerieties sava tēva titulu. Šeit mācās skolēni no dažādām ģimenēm, un neviens nevēlas dzirdēt par statusu salīdzināšanu.
– Tātad hierarhijas nav? – jautāju vairāk no inerces, nevis patiesas ziņkārības.
– Protams, man ir. Atbilstoši manām spējām,» viņš vēsi atņēma man visas atlikušās cerības.
Komandants mani veda uz citu ēku, kur otrajā stāvā bija brīva telpa. Tas ļoti atšķīrās no tā, pie kā biju pieradis, bet piespiedu sevi priecāties, ka vismaz kaimiņu nav. Es nebiju garīgi gatavs dzīvot vienā istabā ar svešinieku. Visu atlikušo dienu skatījos pa logu uz šurpu turpu skraidošos studentus un pats nodomāju, ka labāk būtu, ja man nokaltu rokas, kad atļaušos izbaudīt dārznieka dēla trīsas.
2.nodaļa
No rīta izklāju visas kleitas uz gultas, lai izvēlētos vienkāršāko. Man vienkāršā tekstā teica, lai neizceļos, un mana intuīcija kliedza par to pašu. Izskatās, ka pret parastajiem cilvēkiem nekad neesmu bijusi augstprātīga, ar dažiem pat sadevās rokās, bet nabagam var nodarīt pāri parasts dabīgais zīds. Acīmredzot man ir vieglāk dižoties naktskreklā – tikai es uz tā neatradu nevienu pērļu vai dimanta izšuvumu.
Par laimi, neatrisināmā dilemma tika viegli atrisināta. Pēc klauvēšanas manā istabā ienāca komandieris un iedeva formas tērpu. Tas bija milzīgs atvieglojums, lai gan pats stils mani mulsināja: blūze, pieguļoša zaļa jaka ar melnu apdari, tādas pašas krāsas zeķes un diezgan īsi svārki, kas nesniedzās pat līdz celim! Es nekad mūžā neesmu redzējis meiteni no dižciltīgas ģimenes, kas uzģērbtos, lai parādītu savas kājas. Bet pa logu no retajiem garāmgājējiem sapratu, ka visi skolēni bija līdzīgā formā. Tiesa, dažādas krāsas. Tāpēc es mēģināju pats. Manējais der kā cimds. Interesanti, kā ir iespējams vienā naktī uzšūt pilnu komplektu, pat neveicot mērījumus? Bet tad es atcerējos, ka burtiski visiem šeit ir spēcīga maģija. Droši vien pats rektors darīja visu iespējamo.