Kļūsti par pēdējo - стр. 9
Vadoņa dēls sēdēja uz dīvāna un aizdedza lampu. Sākās jau tumšs, un tik lielas telts apgaismošanai būtu nepieciešami vairāki gaismas avoti. Viņš īsi paskatījās uz mums un nekavējoties atgriezās pie tā, ko darīja.
«Upuris, kuru Tīrija izvēlējās?» – viņš vienaldzīgi jautāja.
– Viņa ir līdera dēls.
«Es domāju, ka viņa raudās, līdz viņa būs pazudusi.»
– Pats esmu pārsteigts. Ņem to, Kriit. Varbūt tas padarīs jūsu nakti gaišāku. Vai varbūt tas jūs uzmundrinās?
– Ja tu gribētu mani uzmundrināt, Dāra, tu atvestu šamani – vecāko no dzīvojošajiem.
Viņa nopūtās un piegāja tuvāk. Viņa apsēdās uz ceļiem viņa priekšā. Es turpināju vilcināties pie ieejas. Daara par mani aizmirsa, un Kriits manai klātbūtnei nepiešķīra nekādu nozīmi.
– Līdera dēls, ir pienācis laiks pieņemt lēmumu. Padomnieki arī uzskata, ka tālāk piekrastē būs tikai nelieli zvejnieku ciemati. Un cilvēkiem izdevās no turienes aizbraukt. Tā vairs nemaz nejūtas kā cīņa.
Viņš nolika lampu un pamāja:
– Tātad, mums jāatgriežas austrumos un jāpievienojas citai grupai. Ir pienācis laiks ņemt pilsētas un doties uz galvaspilsētu. Pretējā gadījumā viņu gļēvais imperators pats neiznāks mums pretī.
«Es saprotu jūsu šaubas… bet tie sārņi, nogalinot Tīriju, neatstāja mums citas izvēles!»
Es runāju, un mana balss sajūsmā grabēja:
– Es labi zinu šīs vietas! Jums taisnība, tālāk nav lielu apmetņu. Tikai makšķernieku ģimenes… tie nav nekādi karotāji!
Patiesībā man nebija ne jausmas, kas atrodas uz rietumiem. Ja nemaldos, priekšā ir liels zvejnieku ciemats. Un būtu ļoti jauki, ja šī atslāņošanās viņu nesasniegtu. Daara smējās:
– Paskaties, pat trofeju metiens ir manā pusē! Paskaties uz viņu, Kriit, viņa ir skaista. Būtu žēl tādu skaistumu dāvināt karavīriem, ja negribas to ņemt. Viņas vārds ir Tali.
Viņš viņai uzsmaidīja ar pilnīgi nesaprotamu, gandrīz puicisku smaidu:
«Tāpēc es gaidu, kad jūs atstāsit mūs vienus.»
Daara steidzās garām ar smiekliem. Es saraujos. Kriits piecēlās kājās un kļuva milzīgs. Viņš pakāpās uz priekšu.
– Novelc kleitu. Parādi man, kas ir apakšā.
Manas rokas sāka trīcēt. Es ar pirkstiem satvēru apakšmalu, bet nevarēju piespiest to uzvilkt. Krīts domīgi nolieca galvu uz sāniem:
«Tātad jūs nelūdzāt Dāru, lai atved jūs uz šejieni?»
Šajā smieklīgajā jautājumā bija pārāk daudz! Un es nervozi pasmaidīju:
– Lūdzās? Vadītāja dēls, man tika dotas daudzas iespējas: mirt no bada, tikt izvarots no jūsu karavīru pūļa, gaidīt, kamēr šamanis sadedzinās uz sārta, vai nākt pie jums.
Viņš atkal pasmaidīja:
– Un ko tu izvēlējies?
Es gribēju smieties viņam sejā – traki, biedējoši un izplūstu no rīkles. Ja vien viņš varētu no apjukuma beigt smaidīt. Bet es ļāvu indei izpausties tikai kā atbalss tonī:
– Redzi, dēmon, katrs no variantiem bija tik vilinošs… Bet viņi neļāva man domāt.
Viņš piegāja tuvāk un es instinktīvi saliecos.
– Tali, vai ne? Es esmu Krīts, Rodesas salu un Tikijas teritorijas augstā virsaiša ceturtais dēls. Iepazīsim viens otru. Sauc mani vēl vienu reizi par velnu un es tev izsitīšu visus zobus.
– Es… kā man ar tevi sazināties?
– Kriit vai priekšnieka dēls. Vai tiešām tu esi tas, kurš raudāja ratos piecas dienas pēc kārtas?
Es neatbildēju.
– Novelc kleitu, Tali. Tagad es vēlos tevi redzēt vēl vairāk.
Es nokratīju trīci no pirkstu galiem. Galu galā es zināju, kāpēc viņi mani ved uz šejieni, pat it kā man būtu laiks sagatavoties… Es novilku savas drēbes, bet kauns pārņēma visu manu iekšpusi. Es pat nevarēju pacelt savu sarkano seju. Viņa nometa kleitu uz grīdas un spontāni aizsedza sevi ar rokām.