Kļūsti par pēdējo - стр. 11
«Tad kāpēc tu skatījies uz mani?» – Viņš atgriezās pie iepriekšējās tēmas. – Vai jūs mēģināt pierast pie manis, jo nav citas izvēles?
– Nē. Es domāju… Es domāju par to, vai izvarotāju un slepkavu vadonis pats nevarētu būt izvarotājs un slepkava?
«Viņš nevar,» viņš piemiedza aci un šķita, ka viņš ciešāk aplūkoja manas lūpas. «Es esmu sliktāks par viņiem visiem kopā, jo… vienalga.» Kas tev ir mutē?
Es nedaudz pavēru muti, izbāzu mēli un parādīju viņam pērli, kuru man pašam vēl nebija bijusi iespēja izpētīt. Viņa paskaidroja pēc iespējas labāk:
«Tā ir zīme par mūžīgu kalpošanu labā gara dievietei.» Es biju priesteriene.
«Interesanti,» viņš piecēlās uz elkoņa un lidināja virs manis. Es paliku kaila, tāpēc ar roku piespiedu segu pie krūtīm, radot sev iedomātas drošības sajūtu. – Parādi vēlreiz.
Man vajadzēja atvērt muti. Es nestrīdos par tādām muļķībām. Likās, ka viņa acis kļūst tumšākas, kad viņš noliecās zemāk un skatījās.
«Kaut ko tādu šeit dara tikai šamaņi.» Vai tu esi šamanis, Tali?
– Nē, vadoņa dēls. Tā ir tikai kalpošanas zīme.
– Bet, ja viņa būtu, viņa joprojām nebūtu atzinusies? – viņa acis iesmējās, bet jautrības sajūta uzplaiksnīja tikai uz mirkli. – Tās ir zilas pērles, bet mazas un gludas. Parādi man vēlreiz.
Šķita, ka es sapratu, kāpēc viņa elpošana kļuva smagāka, taču es to apzināti nesaistīju ar radušos tuvību. Bet, kad es pavēru lūpas, viņš noliecās vēl tālāk un pieskārās ar savas mēles galu manējai. Man pat nebija kur atkāpties, tāpēc es tikai raustījos un sakodu zobus.
– Parādi man! – viņš atkārtoja asāk. Acis vairs nespīd. Viņš piespiedās stiprāk, nepievēršot uzmanību rokas pretestībai.
Es lēnām atvēru lūpas un uzreiz pieņēmu viņa mēli. Viņš pārsita ar savu galu pāri pērlei, atkāpās, ieskatījās viņas acīs un tad atkal noliecās, skūpstīdams viņu dziļāk. Viņš nedaudz pieliecās pie manis, tādējādi pilnībā ierobežojot manas kustības, bet viņa skūpsts kļuva par patīkamu atklājumu: sākumā maigs un lēns, bet izraisot trīci, bet pēc tam arvien noturīgāks. Manas acis pašas aizvērās, un ķermenis reaģēja uz neparasto glāstu. Es nekad agrāk nebiju skūpstījusies, es nemaz nezināju, kā to izdarīt, bet šķita, ka manas lūpas un mēle pielāgojās un reaģēja. Tagad es elpoju saraustīti, gribēju izņemt roku starp mums un apskaut viņu, lai šī patīkamā sajūta paildzinās un pastiprinās.
Bet viņš pēkšņi apstājās, atkal ieskatījās acīs – un viņa skatiens tagad bija pavisam citāds.
– Es gribu tevi, Tali. Tāpēc es tūlīt uzdošu solīto jautājumu. Bet no tavas atbildes nekas nav atkarīgs – es jūtu, ka tu melosi.
Es sarāvos, iekšā virmoja histērija. Skūpsts mani uzbudināja, lika vēlēties vairāk, un es pat aizmirsu, ka skūpsts sajūsmina ne tikai mani.
Un Kriits man atbildēja:
«Es esmu zaudējis sieviešu skaitu, un jūs būsit pirmais vīrietis.» Tu nebūsi mans pēdējais, bet es centīšos tevi atcerēties. Kā zila pērle.
Izlēmusi, es nepretojos, kad viņš atvilka pārvalkus, saspieda manas krūtis, pēc tam vēlreiz noskūpstīja, atrāvās, izpleta manus augšstilbus un ar pirkstiem izbrauca gar kroku. Viņš necentās man izpatikt – viņš izklaidējās, pieskaroties man. Viņš novilka bikses un nosvieda tās malā. Viņš apsēdās starp manām kājām uz saviem ceļiem, plaši izplešot augšstilbus.
Atsegtais dzimumloceklis bija milzīgs, un galva mirdzēja ar dzidru šķidrumu. Man bija bail, ka viņš mani saplosīs no iekšpuses. Kādas sāpes pārcieš sieviete, kad vīrietis viņu paņem?