Kļūsti par pēdējo - стр. 7
Es gulēju tur, nekustīgi, stundām ilgi, pat manas domas palēninājās, zaudējot pēdējo virzienu.
– Vai viņa ir mirusi? – vīrieša balss skanēja ļoti tuvu, bet es nesaņēmos. «Mums vajadzēja to sadedzināt, pretējā gadījumā tas tika iztērēts!»
Sieviete viņam atbildēja:
– Kāda jēga bija to dedzināt bez šamaņa? Vienkārši sasildiet gaisu.
– Kā tu nomiri? – Es atpazinu Dāru pēc viņa autoritatīvā toņa. – Vai tu viņu pabaroji?! Es tagad jums to noorganizēšu!
– Medmāsiņa, lieliskā Dāra! – pirmā sieviete bažīgi, mājīgi runāja. «Vakar es viņu aizvedu naktī uz krūmiem, lai atvieglotu sevi, un tad viņa ar varu iedeva man kaut ko dzert un iedeva ēst. Es zvēru pie atdzimšanas, es viņai netrāpīju! No rīta viņai bija labi! Viņa rēca kā parasti… Varbūt viņa nenomira?
Viņi rupji iegrūda man plecā. Būtu vērts mirt tikai tāpēc, lai apsargi par to saņemtu! Bet tagad es jau biju pārliecināta, ka mans nākamais upuris būs mana nākamā māsa. Ja šodien meitiņa netiek sadedzināta uz sārta, tad varam mēģināt tajā izturēt ilgāk. Viņa pacēla galvu un paskatījās uz Dāru. Viņa atviegloti nopūtās:
– Dzīvs. Kāpēc tad neraudi?
Es sarāvos:
– Apnicis. Pagājušajā nedēļā man tas apnika, bet es domāju, ka es jums sagādāšu vairāk prieka.
Dāra salieca uzaci, bet pagriezās pret biedriem:
– Bez puņķiem un sarkanām acīm viņai šķiet viss kārtībā, kā tu domā?
Viens no karotājiem paraustīja plecus:
– Manuprāt, labāki par tiem, kurus redzējām iepriekš.
Un vēl viens iesaucās:
– Pirmkārt, es gribētu to nomazgāt. Tur redzēsim. Bet ne velti vecā Tīrija teica, ka šāds upuris nesīs mums labu vēju un veiksmi, vai viņa būtu kļūdījusies?
«Tomēr mums vairs nav šamaņa…» Dāra sprieda. «Tu varētu būt piemērota kaut kam citam, jo tu esi skaista.» Tu esi jaunava.
Es paskatījos uz viņu. Patiesībā es nezināju droši. Varbūt visas priesterienes ir nevainīgas vai varbūt ne. Bet es sapratu, kas slēpjas aiz šī izteikuma – priekšnieka Nae dēls teica, ka viņa sievietēm jābūt vislabākajām un neskartajām. Ja šī meitene ir tik skaista, ka viņa tika izvēlēta godpilnajai misijai – tikt dzīvai sadedzinātai, tad arī viņš droši vien tiks galā.
Viņa pat nesagaidīja manu atbildi, viņa atslēdza restes un satvēra mani aiz pleca, izraujot mani ārā:
«Es viņu aizvedīšu pie Krīta.» Ja viņam viņa nepatīk, tad nav jēgas viņu tālāk barot.
Pat ja es gribēju pretoties, spēka šajā ķermenī nepietika. Daara mani iegrūda lielā teltī un lika citiem atnest tvertni ar ūdeni. Tad viņa norāva man drēbes un iebāza mani tur. Viņa paberzēja manu muguru ar smeldzošas zāles ķekaru, un es nomazgāju seju – tikai ūdens lika saprast, cik es esmu netīra.
– Vai Kriits ir priekšnieka dēls? – jautāju, lai gan jau nojautu.
«Jā,» Dāra mani pagrieza un satvēra manu roku, mazgājot plecus. «Ja tu viņam patīc un viņš nav muļķis, tad viņš var atdot tev normālu dzīvi.»
«Šķiet, ka mēs vārdam «normāls» piešķiram dažādas nozīmes, Daara.
Viņa pieliecās un uzmanīgi ieskatījās man acīs:
«Es vienkārši nevaru saprast, it kā jūs būtu nomainīts.» Esmu redzējis salauztus cilvēkus, esmu redzējis daudz… Bet es nekad neesmu bijis liecinieks tam, kā viņi atkal sanāk kopā.
«Iespējams, es vienkārši saņēmos, vai arī labie gari mani beidzot atrada dēmoniskā pūļa vidū?»
Viņa nedusmojās. Gluži pretēji, viņa plati pasmaidīja: