Kļūsti par pēdējo - стр. 4
– Sveiks! Vai tu dzirdi? Vai tu esi izslāpis?
Nē, man nebija līdzi kolbas – es tikai gribēju saņemt vismaz kaut kādu reakciju. Dažreiz cilvēkam ir jāsajūt, ka viņš nav viens. Tas ir svarīgāk nekā ūdens malks. Meitene pacēla no asarām pietūkušu seju un paskatījās uz mani. Skaists. Pat zem apsārtuma un netīrumiem var redzēt, ka viņas seja ir neparasta. Ne no mūsu reģiona. Kaut kur tālu austrumos sievietes ir slavenas ar savām melnajām uzacīm un augstiem vaigu kauliem. Nedaudz vecāka par mani… kāda es biju. Es nolēmu turpināt runāt, lai tikai nedaudz nomierinātu viņu:
– Kāds ir tavs vārds?
Viņa neatbildēja uz jautājumu, viņa atkal nomurmināja, tikai tagad skaļāk:
– Es redzēju… es redzēju visu, ko viņi dara… ar šiem… Viņi paņem pa vienam… Tie, kas pretojas, tiek nogalināti. Tos, kas padodas, paņem un tad nogalina… Neviens nenodzīvoja līdz rītausmai…
Šausmas manā kaklā izveidoja kamolu. Cits aizelsušies jautāja:
– Un tu?..
«Viņi mani pameta… man nepieskārās… Es dzirdēju veco šamaņu sievieti kaut ko sakām… Varbūt viņi gribēja upuri… un tad viņi viņu nogalināja… Bet es labāk gribētu būt miets nekā… manas māsas,» viņa pēkšņi metās uz priekšu un nokrita četrrāpus, – Es lūdzu ar labu garu – nožāvējiet mani! Es nevaru, es to nevaru izturēt…
Viņa sāka kļūt patiesi histēriska, viņa kliedza arvien skaļāk – tuvākais karotājs ar zobenu trāpīja pa restēm:
– Sēdies savās vietās. Tas, kurš kustās pirmais, sāks ar to.
Meitene rāpās atpakaļ savā sēdeklī un bailēs saspiedās. Viņa ļoti atšķīrās no pārējām – mums bija vismaz kāds spēks, bet bija nelabi uz viņu skatīties. Jā, šādā situācijā jebkuram izkristu nervs, bet uzjautrināt ienaidnieku ar savu vājumu… Un būtu labāk, ja viņa tik skaļi nekliegtu par plānu – tad es mēģinātu uzklausīt viņas lūgumu. Būtu labāk, ja labie gari par viņu parūpētos, viņa pati netiek galā.
Divsimt karotāju grupa gāja uz rietumiem gar krastu. Es paskatījos uz viņu galveno, kuru es nevarēju nogalināt ar otro bultu. Viņiem blakus brauca sieviete – biksēs kā visi karotāji. Kailās krūtis viņai netraucēja, gluži otrādi, sieviete turēja muguru taisni un galvu augstu paceltu. Viņas ķermeņa uzbūve bija manāmi zemāka par vīriešiem, taču viņa izturējās tā, it kā būtu viņiem līdzvērtīga. Šis pāris nedaudz atpalika no avangarda, un, kad viņi mūs panāca, es dzirdēju sarunas fragmentus:
«Smēres nogalināja Tīriju, maz ticams, ka mēs spēsim ieņemt pilsētas bez šamaņa…» sieviete sacīja.
Vadītāja balss bija mierīga:
– Beidz jau kūpināt, Dāra. Rīt vajadzētu ierasties vēl trīs kuģiem, lai viņi ieņem pilsētas. Vai ar slavu tev nepietiek?
Viņa pagrieza galvu pret viņu un pazemīgi paklanījās:
– Pietiek ar tavējo, vadoņa dēls. Jūs esat lielisks karotājs, taču šķiet, ka esat palicis uz robežas. Jūs nevarat būt apmierināts ar šo!
Viņš pēkšņi jautri iesmējās:
– Vai tu lasi manas domas?
– ES lasu! – Daara skaļi atbildēja. – Piemēram, es noteikti zinu, ka tev patīk šī aukstā zeme! Jūs esat priecīgs būt šeit. Un jūs droši vien paliksit šeit, kad mēs atgūsim šo teritoriju.
«Es nezinu…» viņš domāja. «Pat cīņas ar vietējiem nesagādā tik lielu prieku kā ar tikiešiem.» It kā viņiem nepietiktu niknuma.
Dāra paskatījās uz mūsu ratiņiem un atbildēja:
– Jums nav taisnība. Ar katru ciemu viņi kļūst arvien niknāki. Dodiet viņiem laiku, un viņi būs spēcīgi. Dodiet viņiem paaudzi, un viņi izaudzinās karotājus ne sliktākus par mums.