Kļūsti par pēdējo - стр. 3
Viņai nebija laika pabeigt. Es biju pārakmeņojies, ar kādu desmito sajūtu saprotot, ka raganas mirstošie lāsti noteikti piepildīsies. Nogalini tikai savas māsas… Tikai viņas. Man palika astoņpadsmit, un man priekšā visa dzīve. Bet es noteikti zināju, ka, kā viņa teica, tā arī būs. Viņa sarāvās un nesteidzās lejā, lai mēģinātu aizbēgt. Man priekšā visa dzīve, bet šī nav tā dzīve, kuru es vēlētos dzīvot. Es nomierinājos un nolēmu to pārbaudīt. Viņa izvilka vēl vienu bultu un nekavējoties to atlaida. Bulta palaida garām vadoni tik tālu, ka tēvs par šādu skatu būtu izplūdis smieklos. Protams, šīs ordas vadoni nevar saukt par manu māsu nelaimē. Tagad es nemaz nesatraucos. Ar stingru roku viņa izvilka no jostas medību nazi un pielika aso galu pie rīkles. Es atsakos pieņemt likteni, kas man ir uzlikts! Mana roka nekustējās, kad es pārliecinoši virzīju nazi uz augšu, caurdurot balsenē un iedzinot to vēl dziļāk līdz smadzenēm. Sāpes nebūs ilgi. Sāpēm vispār vairs nebija nozīmes.
Savas dzīves pēdējā brīdī es skatījos saulrietā. Un viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja… mirstoša šamaņa asiņainais smaids.
Es atvēru acis. Un tad es sapratu, ka esmu zaudējis. Es paskatījos uz savām rokām – rokas ar vecu grumbu tīklu un pietūkušiem vainagiem nebija manas, un ratu kratīšana radīja manā ķermenī neparastu smagumu. Ne mans ķermenis.
– Nē, tev viss kārtībā? – dzirdēju no malas nogurušu balsi. – Turies, Naja… Mierinies ar to, ka tavi bērni paspēja aizbraukt. Viņi dzīvos, viņi visi pieci dzīvos, bet jūs ne. Bet pagaidi, Naja, jo, ja tu padosies, mēs to nemaz nevarēsim izturēt.
Naja manī nebija iekšā. Šajā tukšajā čaulā nebija neviena, izņemot mani. Tā es nogalināju savu pirmo māsu.
2.nodaļa. Vadītāja dēls
Ar restēm segtajā vagonā atradās piecas sievietes. Es klusēju un klausījos sarunās. Sākumā likās, ka viņi visi ir no viena ciema – runāja viens ar otru kā kaimiņi, sauca viens otru vārdā un mēģināja nomierināt. Naja acīmredzami bija vecākā no visām. Skumji kļuva, kad kādā sarunā kāda no meitenēm runāja par līķa īpašnieces varonību. Viņu ciemam negaidīti uzbruka, un tāpēc daudzi bija spiesti satikt ienaidnieku, lai vecām sievietēm ar mazuļiem rokās būtu laiks aizbēgt mežos. Naja paņēma dakšiņu un pirmais devās uz salauztajiem vārtiem, kam sekoja pārējie. Neviens no vietējiem nemācēja cīnīties un par kaujām bija dzirdējis tikai pasakās, bet, kad piecu bērnu māte paņem dakšiņu un bez bailēm dodas pretī nāvei, pat pēdējais gļēvulis aiz viņas kļūst par varoni.
Un viņiem izdevās aizturēt uzbrukumu pietiekami ilgi, lai nosegtu atkāpšanos. Par laimi, šai ienaidnieka vienībai nebija šamaņa, kurš parasti iebrucējiem uzdevumu ievērojami atviegloja. Apmetējiem bija stipras sienas savā pusē… bet pat viņi nevarēja glābt nolemtos. Vīriešus nogalināja, sievietes sagūstīja un ievilka vagonā. Par vēl drūmāku likteni nekā kritušajiem. Naju kājā ievainoja arleta skrūve – viņš tika cauri, taču brūce tagad neizturami sāpēja. Sāpēm nav nozīmes. Ne man, ne Najai, kura jau gaida draugus labākā pasaulē. Nebija šaubu, ka viņi ilgi nedzīvos.
Es vērīgāk aplūkoju tālāko malu – Najas redzējums mani pievīla, man nācās šķielēt aiz ieraduma. No brīža, kad es pamodos, sēdēja viena meitene un raudāja. Vaimanas viņu kaitināja, bet neviens neapstājās – kas zina, cik asaras vēl tiks izlietas apkārt? Viņa kaut ko nomurmināja, un es nevarēju to izturēt: