Kļūsti par pēdējo - стр. 22
«Nekožiet zobus,» balss kļuva nedaudz savādāka, taču joprojām maiga. «Pretējā gadījumā jūs padarīsit mani par neglītāko sievieti pasaulē.» Kārtējo reizi pašās beigās ar nedaudz lielāku spiedienu. Nebaidieties, tajā nav nekā briesmīga.
Atkal atgriezos pie galvas un sajutu neparastu garšu mutē – pretīgi. Bet viņam ir taisnība, tam nav nekāda sakara ar īstām šausmām. Tas ir vienkārši nepatīkami un pazemojoši.
Dzimumloceklis piepildījās ar spēku, pieauga, ar lūpām jutu, kā vainagi uzbriest uz stumbra, bet es turpināju palaist mēli pa gludo daļu. Viņš pēkšņi iespiedās manī, es sastingu. Kriits uzlika plaukstas man uz galvas, bet nepiespieda. Šķiet, ka es sapratu, ko viņš gribēja – lai es sev ar muti iedurtu. Es mēģināju to izdarīt.
– Tagad tā ir, jā. Līdz sēkla izbirst.
Es sāku kustēties, iegremdējot dzimumlocekli dziļāk mutē, sākumā saraustīti un neveikli, bet viņš vāji grūdās, palīdzot man atrast pareizo tempu. Dzimumloceklis kļuva milzīgs, tas pilnībā nederēja. Es ar mēli jutu viņa sajūsmu… un tas bija dīvaini aizraujoši. Šķita, ka Kriits mani paņēma, bet ne parastajā veidā. Un tomēr viņam tas patika. Viņš turējās, lai nesāktu dauzīt manī visā garumā, es to jutu no spriedzes viņa plaukstās. Un tāpēc es centos kustēties ātrāk un asāk, lai viņam nebūtu mani jāmudina.
Satraukums izrādījās ļoti dīvaina lieta. Vakar es piedzīvoju ko līdzīgu, bet tad viņš manī ienāca – tā vismaz var izskaidrot. Tagad es jutu vājumu tikai no viņa kaislības sajūtas. It kā šī sajūta viņā ir tik spēcīga, ka tā izplatās uz mani, inficē mani. Es neapstājos, izbaudot viņa pieaugošo uzbudinājumu, uz ko mans ķermenis reaģēja. Mans penis pēkšņi šķita sarauties, un straume trāpīja manā mutē.
Viņš nekavējoties to izvilka. Es izspļāvu bālgano šķidrumu uz grīdas un noslaucīju muti. Nekas. Tam joprojām nav nekāda sakara ar īstām šausmām. Bet lejā turpināja saldi malkot nesenā sajūsmas paliekas. Atkal šī kaitinošā sajūta, ka vētra beigās tika noķerta.
Kriits pēkšņi nogrima uz grīdas man blakus un uzspieda ar pirkstiem uz mana zoda, liekot man paskatīties uz viņu:
«Tas ir tikai viens veids, kā iepriecināt vīrieti, Blue Pearl.» Tas vienkārši nav jūsu paradums.
Šķita, ka viņš kaut ko skaidro, bet es nevarēju saprast, ko tieši, tāpēc es vienkārši pamāju. Kriits, acīmredzot, gaidīja kaut kādu reakciju, bet nesaņēma. Pēkšņi viņš ar rokām satvēra manu seju, pievilka mani sev klāt un noskūpstīja. Vai viņam nav riebums? Vai arī viņš vēlas man pierādīt, ka viņam nav riebuma? Ka es neizdarīju neko tādu, par ko man varētu būt kauns. Šis impulss manī izraisīja pateicības reakciju: es apviju viņam rokas un atbildēju. Skūpstu, lai arī maigu, pavadīja sajūsmas atbalsis. Atkal sāksies kaitinošā vētra. To sapratusi, es atrāvos. Viņa piespieda savu pieri pret viņa pieri un mēģināja izlīdzināt elpošanu. Viņš čukstēja:
– Vai gribi, lai es tevi aizvedu kā vakar? Vienkārši jautājiet.
Pārsteidzoši, es arī domāju par atbildi! It kā viņa patiešām to vēlētos. Varbūt priesterienes ķermenis ir kaut kā nepareizs – tā alkst pēc kaut kā cita, bet mans prāts nepiekrīt šīm slāpēm:
– Nē, Kriit, es gribu gulēt.
– Tad novelc drēbes.
– Kas?
– Novelc drēbes, Blue Pearl. Un labi gulēt. Es arī neģērbšos – es gribu tevi turēt sev klāt. Vai tas traucēs jūsu atpūtai?