Īpaši. Ceļš uz izcilību - стр. 17
Slimnīcā Mārtins tika nogādāts intensīvajā aprūpē, un Kalebs palika sēžam gaitenī, neko nezinot. Viņš saprata, ka viņa draugs var nomirt un ka viņa nāve būs viņa rokās.
Un Kālebs pilnībā aizmirsa par to, kas tieši gandrīz nogalināja viņa draugu. Bet šī bija enerģija, ko puisis kontrolēja; viņa tik harmoniski strādāja ar viņa ķermeni.
Tiklīdz viņš atcerējās šīs sajūtas, slimnīcā sāka mirgot gaismas. Kalebs zināja, ka var izdarīt ko sliktāku, tāpēc viņš vienkārši aizvēra acis un mēģināja atslābināties. Vai varbūt pat uz brīdi aizmirst šīs brīnišķīgās un jaunās sajūtas.
Pēc trīsdesmit minūtēm no intensīvās terapijas nodaļas iznāca ārsts. Viņš nemaz nebija priecīgs, viņa seja izstaroja satraukumu un bažas.
– Kā Martinam iet, vai viņam viss kārtībā? Kalebs jautāja, pieceļoties no dīvāna.
– Es baidos, ka nav. Mārtins iekrita komā, un iespēja izkļūt no tās ir ārkārtīgi zema. Mums vienkārši jātic brīnumam vai Dieva palīdzībai. Un mēs varētu izmantot abus.
Viss peldēja Keileba acu priekšā. Viņš nespēja noticēt ārsta vārdiem. Viņš gribēja zināt, ka tas viss bija muļķīgs sapnis un viņš drīz pamodīsies. Bet tā bija realitāte. Realitāte, kuru Kālebs ienīda no visas dvēseles.
4. nodaļa. «Telekinēze un reģenerācija»
Pelēks BMW brauca pa Mineapolisas šoseju ar Kūperu Raisu pie stūres. Viņš devās uz laboratoriju, lai uzzinātu visu par šiem neveiksmīgajiem vitamīniem un mēģinātu padarīt viņu normālu. Un arī atrast visus skartos cilvēkus, jo tieši Kūpers ir vainīgs visā šajā briesmīgajā situācijā.
Vīrietis bija neticami noraizējies un vienlaikus nobijies. Viņš ir nobijies, ka šie cilvēki jau ir izdarījuši kaut ko briesmīgu. Tāpēc viņš stiprāk piespieda gāzes pedāli pie grīdas.
Laboratorija atradās pilsētas otrā galā, tāpēc ceļš aizņēma labu pusstundu. Ierodoties vietā, Kūpers novietoja savu auto pazemes autostāvvietā un mierīgi iegāja laboratorijas ēkā, kuru pats uzcēla, pareizāk sakot, projektēja.
Telpa bija vēsa, un apkārt sēdās cilvēki, kuri strādāja pie mazāka mēroga izgudrojumiem nekā Kūpers.
Vīrietis iekāpa gaišajā, sniegbaltajā liftā un nospieda pogu uz -1 stāvu. Tas bija vissvarīgākais stāvs visā ēkā, jo šeit tika izgudrotas visas inovatīvās zāles. Lai gan viņu bija maz, Kūpers joprojām lepojās ar sevi un domāja, ka nākotnē viņam izdosies izveidot kaut ko neticamu.
Acīmredzot šī nākotne jau ir pienākusi. Un viņš sāka nožēlot, ka viņam bija šāds sapnis.
Ēkas svarīgākais stāvs bija gandrīz tukšs, jo tam bija pieejams maz cilvēku. Kūpers neļāva uz turieni doties tikai izraudzīti prāti. Pārējais strādāja viņa labā.
Kūperam nebija grūtību atrast Stendleru, jo viņš sēdēja savā mazajā, bet mājīgajā kabinetā. Vīrietis pārsteigts skatījās uz Raisu, kad viņš iegāja bez klauvēšanas un pat nesasveicināšanās. Viņš vienkārši apsēdās uz brūna ādas krēsla iepretim tumša koka rakstāmgaldam.
"Vai kaut kas notika, Raisa kungs?" – jautāja Stendlers.
– Jā. Vai esat izņēmis vitamīnus no pārdošanas?
Viņš pamāja.
– Bet kāpēc tas tā ir? Galu galā viss gāja diezgan labi.
Kūpers nopūtās, uzlika rokas uz roku balstiem un uzmanīgi paskatījās uz savu partneri.
– Vai jūs kaut ko mainījāt vitamīnu sastāvā? Kūpers vēlreiz jautāja.
– Nē, es atstāju visu, kā tu teici. Man nebija tiesību kaut ko mainīt.
Vīrietis atkal nopūtās.