Īpaši. Ceļš uz izcilību - стр. 16
Dzīvoklis bija tukšs un kluss. Elīna nostājās pie ārdurvīm, tad noslīdēja pa sienu un sāka raudāt. Viņa jutās kā vājš, kas baidās no kaut kādas optiskas ilūzijas vai ilūzijas. Galu galā neredzamība nevar būt realitāte. Viņa nav seriālā vai filmā, tā ir dzīve, un tā šeit nenotiek.
Elīna pacēla galvu, noslaucīja asaras un ievilka elpu. Viņai ir jāaizmirst tas, ko viņa redzēja tualetē. Viņai tas vienkārši jāuzskata par halucinācijām.
Nav spēju, nav superspēju. Tas viss bija stress.
Tā meitene izņēma no somas telefonu un uzrakstīja Sārai ziņu, ka vēlas viņu satikt kafejnīcā. Viņa dabiski piekrita.
Pēc trīsdesmit minūtēm viņi apsēdās pie galda lētā iestādē un pasūtīja sev nelielu picu. Sāra priecājās, ka draudzene viņu izvedusi pastaigāties, jo meitene pārsvarā sēž mājās un skatās filmas.
"Pasūtīsim jūras velšu picu," Sāra iesaka, un Elīna piekrīt. Tagad viņai ir vienalga, kāda pica viņai ir.
Viesmīlis pieņēma pasūtījumu un meitenes sāka runāt. Sāra runāja par jaunu draugu, kurš viņai tik ļoti patika. Un Elīna tikai ik pa laikam pamāja ar galvu un pasmaidīja.
Pica tika atnesta diezgan ātri un nākamās trīsdesmit minūtes meitenes ēda šo gardo ēdienu. Elīnai bija ērti ar Sāru, viņa pat aizmirsa par neseno incidentu. Un viņai tas bija labi.
Līdz brīdim, kad mans draugs aktualizēja medicīnas tēmu. Sāra pastāstīja, kā viņa izglāba puisi savā maiņā. Elīna uzreiz atcerējās ievainoto meiteni, kura atradās uz dzīvības un nāves sliekšņa. Visi notikumi pazibēja viņas acu priekšā, un viņas rokas trīcēja.
Sāra nepamanīja draudzenes paniku, tāpēc viņa turpināja stāstīt stāstu, uzsverot rāpojošās detaļas.
Meiteni pārņēma panika. Viņa nespēja savaldīt savu ķermeni, kas trīcēja, it kā viņai būtu drudzis. Pēkšņi rokas atkal kļuva neredzamas un Elīna tās pēkšņi nolika zem galda. Un tikai pāris minūtes vēlāk meitene izskrēja no kafejnīcas ēkas, atstājot šokēto Sāru.
Acīmredzot šī briesmīgā spēja viņu nekad neatstās vienu, un meitene vienkārši kļūs traka.
* * *
Elektrība izskrēja cauri Keileba ķermenim. Viņš juta, ka ir kļuvis stiprāks. Tas bija nezināms maģisks spēks, ko viņš nekad nebija pazinis vai redzējis.
Kālebs pat nepamanīja, kā Mārtins piecēlās no dīvāna un pienāca viņam tuvāk. Viņš atradās pāris metru attālumā un juta enerģiju, kas plūst no Kaleba.
Puisis pagriezās, viņa rokās dzirkstīja mazs zibens. Mārtiņš stāvēja nekustīgi, skatījās uz savu draugu un neticēja savām acīm.
Un tad viņš pastiepa roku.
– Nē, Mārtiņ, nedari tā! – Keilebs iesaucās, bet bija jau par vēlu. Puisis pieskārās viņa rokām un tūkstošiem ampēru gāja cauri viņa ķermenim.
Mārtiņš nokrita uz grīdas bez samaņas. Roka bija apdegusi. Keilebs steidzās pie sava drauga, atbrīvojot no ķermeņa enerģiju un atkal kļūstot normāls.
Kalebs sāka krist panikā. Viņa draugs bezsamaņā gulēja uz grīdas, varbūt pat miris. Un viņš saprata, ka pie tā vainojams viņš pats.
Puisis pārbaudīja Mārtiņa pulsu un atviegloti nopūta. Viņš ir dzīvs, bet, ja neizsauks ātro palīdzību, viņš vairs nebūs dzīvs. Tāpēc Kalebs paņēma savu mobilo tālruni un uzsauca numuru 911.
Pēc piecām minūtēm ārsti stāvēja viņa mājā un nesa Martinu uz nestuvēm. Viņi viņam uzdeva daudz jautājumu, viņš meloja. Un, kad viņi grasījās aizvest manu draugu, viņš lūdza iet viņiem līdzi. Viņš nevarēja viņu atstāt grūtībās, tāpat kā bērnībā viņš nevarēja palīdzēt Kalebam.