Greizsirdīgs, karsts, bīstams… - стр. 2
Viņa ir trīs gadus vecāka par mani un izliekas, ka viņai ir trīsdesmit. Šādās reizēs es vienkārši pārmetu acis un izbeidzu sarunu par šo tēmu. Lizbeta nespēja pretoties pāris tekilas šāvieniem. Es arī gribu vienu. Bet viņa nolēma, ka pirms randiņa nevajadzētu dzert. Tā ir slikta forma vai kaut kas tamlīdzīgs.
Kad viņš ienāca šajā mazliet noplukušajā istabā, es viņu uzreiz atpazinu. Jā, viņš bija tas puisis no bildes, un varbūt pat vēl labāks. Lizbeta pabakstīja mani pa plecu, un es aizgāju prom. Man šķita, ka bija vērts viņu satikt, jo viņš, iespējams, šeit bija pirmo reizi.
Puisis bija pusgalvu garāks par mani, ar kraukļa spārnu krāsas matiem un dzeloņainām acīm. Tās sauc par hameleonu acīm. Ne pelēkas. Ne zaļas. Vai varbūt abas. Nevarēja noteikti nosaukt šo krāsu. Es arī nevarēju nepamanīt, ka viņš bija labi uzbūvēts un ar jaukām sejas iezīmēm.
Es pietuvojos viņam pietiekami tuvu, lai pēc viņa acu skatiena varētu spriest, ka viņš mani atpazina. Nezinu, cik ilgi pagāja, pirms mēs abi izrunājāmies, bet man tas šķita kā mūžība.
– Eileen? – Droši vien nolēma pārbaudīt manu identitāti. Kāpēc, tādu kā es ir tūkstošiem.
– Jā, tas esmu es, – es īsi pasmaidīju un uz mirkli paskatījos uz savām kājām. Ko man vajadzēja teikt? Man nevajadzēja pacelt roku un iepazīstināt ar sevi.
– Labs vakars, – puisis izstiepa roku, un man neatlika nekas cits, kā tikai pasniegt viņam savu. Viņš maigi to paspieda un atlaida.
Es neviļus pagriezu galvu pret Lizbetu, kura nemitīgi raudzījās uz mums. Viņš izdarīja to pašu, un Lizbeta ātri vien novērsās.
– Tu atnāci kopā ar draugu? – Un no kurienes, pie velna, viņš to zināja.
– Nu… jā, – es atbildēju kaut kā nedroši, pat vainīgi. Bet kāpēc? Kāda liela problēma? Varbūt viņa bija šeit tikai kā kompānija, lai mani uzmundrinātu. Viņš jautāja tā, it kā es būtu izdarījusi kādu noziegumu.
– Vai randiņam vajadzētu nozīmēt kopīgu pastaigu ar draudzenēm? – Puisis jautāja plakani, galvu nedaudz noliecis uz sāniem. Viņš iebāza rokas bikšu kabatās un skatījās uz mani ar neizteiksmīgu skatienu.
Padomā par to. Viņam tas, šķiet, nepatika. Labi, Eileen, nevajag pazust.
– Es viņu nevedīšu, – es sakrustojos ar rokām uz krūtīm. – Kāpēc, vai ir kāda problēma? – Puisis apskatīja mani no galvas līdz kājām un pasmaidīja.
– Nekādu problēmu, – viņš pakratīja galvu, sākot apstaigāt istabu. – Jauka vieta, – viņš sacīja, viņa intonācijai nesakrītot ar vārdiem. – Vai mēs apsēdīsimies?
– Mēs varētu, – es piekritu, pagriežot viņam muguru un ejot uz priekšu. Dzirdēju aiz sevis viņa soļus un domās nopriecāju sevi. Velns, kāpēc, pie velna, es tā trīcēju, tas taču nav tā, it kā kaut kas būtu noticis. Es aizsedzu plakstiņus un nedaudz paklupu. Man nebija vajadzīga liela palīdzība, bet viņš turēja mani par elkoni.
– Uzmanīgi, – viņš čukstēja man ausī, atlaižot manu elkoni. No viņa pieskāriena jutos kā pēc elektriskās strāvas trieciena. Es, viņam nemanot, ar roku berzēju elkoni un apsēdos pie mazā galdiņa.
Jā, viņš bija izskatīgs, bet viņā bija kaut kas tāds, kas man šķita dīvains un nesaprotams. Viņš bija kā plēsējs, kas pamanīja visu līdz pat mazākajam sīkumam. Viņš paskatījās uz manām rokām, kas nedaudz drebēja uz galda. Man gribējās tās nolaist, bet viņš saprastu.
– Kāpēc jūs uzaicinājāt…