Greizsirdīgs, karsts, bīstams… - стр. 4
– Priecājos, ka esi nomierinājies, – Stīvs pasmaidīja. Nē, viņš jokoja. Es nemaz neesmu nomierinājusies, esmu tikai vēl dusmīgāka, un viņš sēž un mēģina manu pacietību. – Kā būtu ar dzērienu?
– Es ar tevi nedzeršu, – es pagriezu galvu. – Tas būtu muļķīgi no manas puses.
– Kā vēlies, – puisis izvilka no kabatas cigarešu paciņu un nesteidzīgi aizsmēķēja. – Viens pluss, tu vari šeit smēķēt un neuztraukties. Nezinu, ko tu esi iecerējusi, Eileen, bet es negrasījos tevi novietot pret sienu aiz šīs brīnišķīgās vietas aizmugurējām durvīm, – Stīvs pasmaidīja, atkal skatoties apkārt. – Es nezinu, ko tāds cilvēks kā tu šeit dara.
Protams, es viņam arī noticēju. Tas nav pie aizmugurējām durvīm, bet kaut kur citur. Es redzu šīs bezkaunīgās acis, un mani tas nemulsina. Kādēļ, pie velna, es piekritu šai tikšanās reizei?
– Tu tērē savu laiku, – es pasmaidīju. – Tu ar mani neko nesasniegsi. Es neesmu kāda… – es nopriecājos, sakrustojot rokas uz krūtīm. Viņš vēroja mani un pasmaidīja.
– Lūdzu, nevajag būt trakai. Es vienkārši gribēju parunāties privāti, kur ir mazāk ausu, – viņš turpināja mierīgā tonī, neraugoties uz manu žultiņu piesūcināto runu. – Bet, ja jūs nevēlaties, es varu jums pateikt tieši šeit.
Tā bija vieta, kur sākt. Ja tu gribēji kaut ko pateikt, tev vajadzēja to pateikt uzreiz. Tev nevajadzēja mest pret mani šādas mājienus, pat ja tu to nedomāji nopietni. Tas tā izklausījās, tāpēc es par to neatvainojos.
– Tas ir labi. Es tevi uzklausīšu, – es sadevu rokas rokās. Es paskatījos uz Lizbetu, kura jau sarunājās ar bārmeni. Viņš bija viņas kaimiņš, un viņiem vienmēr bija par ko runāt. Paldies par vāku, velns. Nemaz nerūpējas par mani. Šobrīd man noderētu kāds aizbildnis.
Stīvs uzreiz neatbildēja. Viņš skatījās apkārt, it kā būtu domājis. Visas meitenes, kas sēdēja viņam apkārt pie citiem galdiņiem, skatījās uz viņu atklāti, neslēpjot skatienus. Vienīgais, kā pietrūka, bija siekalas uz viņu apgleznotajām sejām. Es esmu tik sašutis uz šīm kucēm. Tās pašas, kas sēž šeit tā, it kā šeit dzīvotu.
– Es taču neesmu tikai iepazīšanās vietnē bez iemesla. Man tur īsti nav ko darīt, – es brīnījos, kāpēc, pie velna, viņš vispār uztraucas. – Es meklēju kādu cilvēku pūlī, kādu konkrētu. Tevi.
Jūs ko? Tu vienkārši sēdēji tur un skatījies? Es to nesaprotu.
– Es?! – Es plaši atvēru acis, gaidot atbildi.
– Jā. Es tevi apprecēšos, – pavisam mierīgā tonī teica Stīvs, nodzēšot cigareti uz pelnu trauka. – Tu man deri. Pēc izskata. Es nevarētu apprecēties ar kādu, uz kuru nevarētu paskatīties. Viss pārējais mani neinteresē.
Es sēdēju ar nedaudz atvērtu muti, gaidīdama, kad viņš pateiks vārdu «joks», bet viņš neko neteica, tikai skatījās uz mani un ik pa laikam mirkšķināja. Viņa sejā bija pilnīgs miers, it kā viņš tikko būtu teicis kaut ko, kas nebija joks, bet gan patiesība, kuru labāk pieņemt.
– Es atvainojos? – Es sašaurināju acis. – Tu esi ne tikai rupjš, bet arī traks galvā.
– Manus vārdus tev nav jāuztver nopietni, bet būs tā, kā es teicu, – viņš turpināja. Viņš bija mierīgs kā boa un uz manām emocijām nemaz nereaģēja. Viņš ir pilnīgs dīkdienis. Labi, ar dažiem tādiem es esmu saskārusies.
– Vai tu esi traks? Ja jūs nopietni, tad es nepiekrītu, un mūsu saruna ir beigusies, – es sūkstījos uz šo nekaunīgo vīrieti, atspiedusi rokas uz galda, lai jebkurā brīdī varētu piecelties un aizbēgt. – Un ko jūs domājat ar to, ka viss pārējais jūs neinteresē?