Bērnu psiholoģija – bērnu psihologiem, vecākiem, ģimenēm - стр. 31
Attīstoties zinātkārei un izziņas interesēm , bērni arvien vairāk izmanto domāšanu, lai apgūtu apkārtējo pasauli, kas pārsniedz viņu pašu praktisko darbību izvirzītos uzdevumus. Pirmsskolas vecuma bērni izmanto sava veida eksperimentus, lai noskaidrotu viņus interesējošos jautājumus, novērotu parādības, iemeslus par tiem un izdarītu secinājumus. Darbojoties prātā ar attēliem, bērns iedomājas reālu darbību ar objektu un tā rezultātu, un šādā veidā izlemj viņa priekšā esošais uzdevums. Iztēles domāšana ir pirmsskolas vecuma bērna galvenais domāšanas veids. Vienkāršākajās formās tas parādās jau agrā bērnībā, kas izpaužas kā šaura praktisku problēmu klāsta risināšana, kas saistītas ar bērna objektīvo darbību, izmantojot vienkāršākos rīkus. Pirmsskolas vecuma sākumā bērni savā prātā risina tikai tās problēmas, kurās rokas vai instrumenta veiktā darbība ir tieši vērsta uz praktiska rezultāta sasniegšanu, piemēram, objekta pārvietošanu, izmantošanu vai maiņu. Jaunāki pirmsskolas vecuma bērni šādas problēmas risina ar ārēju orientēšanās darbību palīdzību, t.i. vizuāli aktīvas domāšanas līmenī. Vidējā pirmsskolas vecumā, risinot vienkāršākas un pēc tam sarežģītākas problēmas ar netiešiem rezultātiem, bērni pakāpeniski sāk pāriet no ārējiem testiem uz garīgiem izmēģinājumiem. Pēc tam, kad bērns ir iepazīstināts ar vairākiem problēmas variantiem, viņš var atrisināt jaunu tā versiju, vairs neizmantojot ārējās darbības ar priekšmetiem, bet iegūstot nepieciešamo rezultātu savā prātā.
Priekšnoteikumi loģiskās domāšanas attīstībai, darbību asimilācijai ar vārdiem un skaitļiem kā zīmēm, kas pamana reālus objektus un situācijas, tiek likti agrās bērnības beigās, kad bērnā sāk veidoties apziņas zīmju funkcija. Šajā laikā viņš sāk saprast, ka objektu var apzīmēt, aizstāt ar cita objekta, attēla vai vārda palīdzību. Tomēr šo vārdu bērni nedrīkst lietot ilgu laiku, lai atrisinātu neatkarīgas garīgās problēmas. Gan vizuāli aktīva, gan īpaši vizuāli figurāla domāšana ir cieši saistīta ar runu. Ar runas palīdzību pieaugušie vada bērna rīcību, izvirza viņam praktiskus un kognitīvus uzdevumus un māca viņam, kā tos atrisināt. Bērna paša verbālie izteikumi, pat laikā, kad tie tikai pavada praktisko darbību, pirms tās, veicina bērna izpratni par šīs darbības gaitu un rezultātu un palīdz meklēt veidus, kā atrisināt problēmas.
Bērnu psiholoģiskā gatavība skolai
Līdz 6 gadu vecumam bērns ir cilvēks noteiktā nozīmē: viņš apzinās savu dzimumu, apzinās, kādu vietu viņš ieņem starp cilvēkiem un ko viņam vajadzētu ieņemt, un spēj veidot attiecības ar pieaugušajiem un vienaudžiem. Viņš ir attīstījis pārdomas, motīvs "man ir" dominē pār motīvu "es gribu". Viens no pirmsskolas vecuma bērna garīgās attīstības rezultātiem ir viņa gatavība mācīties skolā. Katram sešgadīgam bērnam dzīvē jau ir individuālas, personības iezīmes, motīvi un attieksme. Sešgadnieku kognitīvās spējas ir tādas, ka viņi jau var sākt sistemātisku skološanos. 6 gadus vecam bērnam ir diezgan attīstīta uzmanība, atmiņa un iztēle. Viņš viegli novirza savu uzmanību, labāk atceras, kas viņu iespaido; Viņa iztēle ir saistīta ar iespaidiem. Arī 6 gadus veca bērna runa ir diezgan attīstīta. Viņš var izskaidrot spēles saturu, kurā viņš piedalījās, veidot stāstu no attēla, izteiksmīgi lasīt īsu dzejoli. Viņa domāšana joprojām ir tēlaina, bet viņš jau var saprast abstraktus spriedumus. Visi 6 gadus vecu bērnu garīgie procesi pakāpeniski kļūst arvien brīvprātīgāki un kontrolējamāki. Tas ir īpaši efektīvs īpaši organizētos apstākļos. 6 gadus vecu bērnu intelektuālā gatavība mācīties skolā paredz viņu garīgo procesu attīstību, maņu attīstību, nepieciešamību apgūt jaunas lietas, spēju mācīties no pieaugušā, nepieciešamā sistēmā iegūto zināšanu objekta klātbūtni utt. spēja nonākt saskarē ar jauniem cilvēkiem (pieaugušajiem un vienaudžiem) utt.